Kādā jaukā ģeometrijas stundā, mana mamma man piezvana un spalgā balsī saka --> Mēs šodien braucam skatīties suni. Es iekliedzos pa visu klasi, jo to tiešām nebiju gaidījusi. Viņai vienmēr ir bijusi kritiska attieksme pret tāda veida pūkainām, kakājošām radībā, un te pēkšņi .. Aizbraucām uz kādu dzīvokli jaunā Rīgas namā, pie saimnieces. Mazais burbulītis bija tikai 1 mēnesitis vecs, smilkstēja, un kunkstēja, bet tas tikai sākumā, jo vēlāk, viņa jau spēlējās ar mums, pavisam nepazīstamiem cilvekiem. Kā uzzinājām no saimnieces, ka mamma viņai jau vairāk nedod pupu and stuff, jo baro mazāko kucēnu. Savam vecumam viņa bija milzīga.Tā nu mēs tikā pie jauna mīluļa, toiterjera kucītes.
Mājās atbraucot viņa bija patiesi nobijusies, smilkstēja un meklēja mammu. Pēc laiciņa jau pierada un 2 mēnesīšu vecumā, jau pieņēma tempus, čuraja visās malās, kakāja arī un darījas visādas citas blēņas.
Pēc kāda laika sākās problēmas. Uzpampa muguriņa. Uz tās bija milzīgs augonis, un tas tikai 3 mēnesīšuz vecam kucēnam. Ārsti teica, ka tas no mikro traumas, vienīgā, ko varējām atcerēties bija pote. Sākumā vajadzēja turēt spirta kompreses, vēlāk, jau viņu lika pie sistēmas, katru dienu .. tā tas turpinājās nedēļu. Bijā tiešām norūpējušās, skatījāmies viņas asarainajās acīs un domājām, ka nespēsim zaudēt šo mazo mīļumiņu, kuru jau divu mēnešu laikā, bijām iemīlējušas, kā vistuvāko radinieku. Pēc šīs nedēļas, ārsti teica, ka viņai būs nepieciešams taisīt operāciju. Zem ādas ielika katetras, papīra sloksnītes, kuru gali stiepās ārā. Rēgojās šuves, un pa šiem sloksnīšu galiem pilēja strutas, kas bija notriepušas mazo augumiņu. Uz kājiņas leilā kunkulī bija piesieta katetra un ap kaklu liela apkakle. Arī šajā grūtajā brīdī Fanija nezaudēja dzīves sparu un turpināja skraidīt pa māju par uz trīs kājām. Ar laiku strutas pazuda, katetru izņēma un ādiņa sadzija. Pēc katetra noņemšana mazais kustonītis vēl ilgi nespēja saprast, kā tas nākas, ka atkal var pastāvēt un paskriet ar visām četrām.
Nu jau labu laiku viss ir kārtībā. Viņa lec, skrien un rej savā mežonīgajā balsī. Un mēs par to viņu mīlam.
Tas tiešām ir tik dīvaini, kad tavās rokās ir maza radībiņa, kuras sirsniņa pukst vēl straujāk nekā tavējā. Šī radībiņa tiešām ir pelnījusi būt laimīga, jo viņa ir vienīgais, kas tevi saprot, kas tev jūt līdz, kas tevi no sirds mīl, kas tev ir uzticīgs līdz mūžam.
Pat tad, ja piekakā tavu paklāju, vai apčurā aizskarus.
