Kādu dienu, braucot no darba ar 3. maršruta autobusu, apsēdos pašā pēdējā beņķī, kuram priekšā vēl ir stikls. Pilna izolācija no apkārt noetiekošā. Lai nebūtu jāiedziļinās vēl autobusā braucošā kontingenta sīkumos, ielieku pleijera austiņas, klausos mūziku un neliekos ne zinis par notiekošo. Pēkšņi, pie preses nama jūtu, ka apkārt kūsājošā rosība ir salīdzinoši žirgta ierastajai autobusa dienaskārtībai. Palūkojos caur stiklu un redzu, ka konduktore, somu vienā padusē iespiedusi, galvu ar otru roku saķērusi skraida starp soliem un izmisusi bļaustās, savukārt pasažieri ļoti cītīgi seko līdzi notiekošajam- vieni smejās, otri bijībā rauj kājas pie ausīm (lielākoties- daiļā dzimuma pārstāves ).
Es, kā jau kārtīgs pilsonis, saprazdams, ka bez manas līdzdalības pasākums nebūs pilnīgs (hehe), izņemu austiņas un lūkoju raudzīt," kas par egli" ...
IZRĀDĀS - vai nu kādam ir izbiris, vai tīšuprāt izmests (bet katrā ziņā-nu jau vairs nevienam nepiederošs), pa visu autobusu varonīgi jož mazs, pelēks, peļveidīgs radījumiņš, un visi lielie varoņi cilvēki nu nezin, ko iesākt.
Kad mazais partizāns ir atjozis līdz manam galam, viņš omulīgi ieritinās durvju eņģu iekšpusē un sāk omulīgi mazgāt muti.
Konduktorei kliedzot - kuram pieder tā pele - viņu tūliņ saspiedīs durvis- savāciet taču kāds! - pamanu, ka vienos tas izraisa jautrību, otros vienaldzību. Mana sirds neizturēja - tuvāk sēdošam džekam apjautājos- tas ir tavs kāmis? - uz ko saņēmu noraidošu atbildi. Iedevu savu ādas cimdu un teicu- nu, tad noķer man viņu!
Ar mazo susuru savāktu cimdā (kur tas uzreiz aizmiga), devos uz Origo zoo veikalu, kur tam tika iegādāts būris un barība. Piemirsu Jums pateikt, ļautiņi, ka man tajā vakarā bija sarunāta tikšanās muzikālā klubiņā.
Tā nu kāmis (kas izrādās bija pelēkbalts-ar zigzagu uz sāniem pundurkāmis) - nu jau vārdā Osis, pus nakti notusējās pa kluba virtuvi, bija uzmanības centrā - un nu jau gadu vairāk mitinās manā mājā.
Kā es smējos- tikai mans veiksmes koeficients ļauj atrast kāmi 3.maršruta autobusā!
Veiksmīgi, mazie! ;)
