Atkal visu nakti nosēdēju ICQ, čatojot ar kaut kādu zebieksti. Sarunāju tikšanos savā dzīvoklī... Ha, lai tik pamēģina mani atrast! Pēc manas zīmētās kartes, viņa jau būs nokļuvusi kaut kur Zimbabvē un klauvēs pie kāda pērtiķa krātiņa durvīm.
Lai vai kā, jāsāk taisīties uz darbu. Uzvāru ūdeni rīta kafijai, kas kā parasti izrādās beigusies, tāpēc dzeru džinu. Alkohols no rīta vienmēr palīdz pamosties, vai varbūt arī ne? Īsti neatceros... Izveļos uz ielas un, protams, ieraugu savus draugus- Slaviku un 2 viņa godzillas. Eju padot labdienu, uz ko pretī saņemu paskaļu: “Pašol nah** gans”, nezinu, ko tas nozīmē, bet izklausās forši, tāpēc silti uzsmaidu. Nu, puiši ieraudzījuši, ka esmu draudzīgi noskaņots, uzreiz nāk iepazīties un palūgt manu telefonu, lai piezvanītu mammai(viņi laikam par viņu ļoti rūpējas, jo visu laiku uztraukti skatās apkārt). Es atbildu, ka man diemžēl telefons ir salūzis, nokrītot no 8 stāva(ar rokām parādu, kā telefona serde sašķīst pret asfaltu- babāāc!). Pēkšņi čaļi paliek pavisam nedraudzīgi un bazarē kaut ko par “naš rajon”...
Nu es ilgi nedomājot, būdams džudžitsu 3 dans, parādu, kurš te ir saimnieks. Pēc pāris zibenīgiem sitieniem, zobi šķīst uz visām pusēm, visapkārt ir īsta asinspirts, man galvā skan mūzika no Rokija. Īsāk sakot esmu neapturams! Kad visiem saviem draugiem esmu salauzis ģenitālijas es uz šīm šausmām vairs nespēju noskatīties, tāpēc atveru acis un sāku lūgties, lai puiši mani nolaiž zemē no koka, jo apakšbikses šausmīgi sāpīgi raujas dibenāL
