- „Mirsti maita! Jūs visas to nožēlosiet. Netīrās bezrūpīgās kuces! Es jums sagādāšu rūpes!” Boņuks pamodās. Viņš bija pamatīgi nosvīdis un nobijies. Viņš nesaprata kur atrodas, bet, kad bija atgriezies viņa saprāts, viņš saprata, ka atrodas savas istabas stūrī. Bija pagājušas apmēram piecas stundas, kopš Boņuks bija atslēdzies. Viņa rokas smaržoja pēc ziepēm, un viņš domāja, ka atkal bija uznākuši vājprāta mirkļi. Pie durvīm kāds klauvēja. Boņuks piegāja pie durvīm un ieraudzīja tajās stāvam vīru, kurš pirms pāris stundām jau bija ieradies. Bet...Boņuks bija apjucis...Vīrs, kurš pirms pāris stundām bija produktu izplatītājs nu bija kļuvis par policijas inspektoru. - „Ko jums no manis vajag, un kas Jūs esat?” Boņuks vaicāja. - „Bernāts. Juris Bernāts. Rīgas 52. iecirkņa galvenais inspektors.” - „Bet jūs pirms pāris stundām centāties man pārdot tīrīšanas līdzekļus! Šis ir kāds joks? Ko Jums no manis vajag?” - „Es nāku sakarā ar mistiskajām sieviešu pazušanām šajā apkārtnē.” Boņuks bija neizpratnē: „Un kāds tam sakars ar mani?” - „Vistiešākais” atbildēja inspektors. Turpinājums sekos 5. konkursā J
!Konkurss4 - 3.darbs!0
3
0
Kādā N ielas daudzdzīvokļu namā no 7. dzīvokļa atskanēja kliedzieni. Asi, griezīgi sieviešu kliedzieni. Viss negāja tik gludi kā plānots. Viņš pamodās. Boņuks bija īsa auguma trīsdesmit četrus gadus vecs, vientuļš vīrs , kurš strādāja par apsargu vietējā noliktavā. Kopš, pirms diviem gadiem, mīklainos apstākļos pazuda viņa sieva, viņa vienīgā mīlestība, Boņuks smagi izmainījās. Viņš iekrita smagā depresijā, zaudēja savu labo darbu, savu māju. Bet tas nebija trakākais, kas notika ar Boņuku... Viņa dzīve bija iegājusi smagā rutīnā. Pirmdienās viņš gāja uz vietējo veikalu, kur nopirka salātus, aukstu pienu un maizi. Boņuks bija apsēsts ar tīrību. Viņš varēja visu dienu mazgāt savu mazo dzīvoklīti, lai tikai iegūtu sev vēlamu tīrību. Boņukam nebija draugu, un viņš bija kritis uz mākslu. Viņam patika zīmēt mangas un senus ķīniešu dievus. Boņukam, kopš sievas nāves, brīžiem uznāca vājprāta mirkļi, kuros viņš kā maratona skrējējs bez iemesla apskrēja visu pilsētu. Bet viņš atcerējās tikai to, kā viņš pamet savu dzīvokli un pēkšņi tajā atgriežas. Boņuks domāja, ka viņš skrien, bet pēdējā laikā ar viņu sāka notikt dīvainas lietas. Viņa prātā uzplaiksnīja dažādi asiņaini kadri, naktīs viņš murgoja briesmīgas lietas. Viņš vairs nesaprata, kas viņš pats ir, līdz kādu dienu pie viņa ieradās kāds vīrs... Kādu dienu Boņuks atkal tīrīja savu dzīvokli - tas viņam šķita netīrs - lai kā viņš viņu tīrītu, tas tomēr Boņuku neapmierināja. Te pēkšņi pie durvīm atskanēja klauvējieni. Boņuks piegāja pie durvīm un atvēra tās. Tajās stāvēja masīvas miesas būves vīrs ar kailu galvu un tumšām drūmām acīm. Viņš sevi dēvēja par produktu izplatītāju un piedāvāja iegādāties tīrāmos līdzekļus. Boņukam šis vīrs likās pazīstams, kaut gan viņš viņu bija redzējis pirmo reizi. Kad vīrs aizgāja, Boņukam pēkšņi sāka sāpēt galva, tās bija neciešamas sāpes. Viņš nokrita uz zemes un atslēdzās. Kliedzieni, sāpes, asinis.
- „Mirsti maita! Jūs visas to nožēlosiet. Netīrās bezrūpīgās kuces! Es jums sagādāšu rūpes!” Boņuks pamodās. Viņš bija pamatīgi nosvīdis un nobijies. Viņš nesaprata kur atrodas, bet, kad bija atgriezies viņa saprāts, viņš saprata, ka atrodas savas istabas stūrī. Bija pagājušas apmēram piecas stundas, kopš Boņuks bija atslēdzies. Viņa rokas smaržoja pēc ziepēm, un viņš domāja, ka atkal bija uznākuši vājprāta mirkļi. Pie durvīm kāds klauvēja. Boņuks piegāja pie durvīm un ieraudzīja tajās stāvam vīru, kurš pirms pāris stundām jau bija ieradies. Bet...Boņuks bija apjucis...Vīrs, kurš pirms pāris stundām bija produktu izplatītājs nu bija kļuvis par policijas inspektoru. - „Ko jums no manis vajag, un kas Jūs esat?” Boņuks vaicāja. - „Bernāts. Juris Bernāts. Rīgas 52. iecirkņa galvenais inspektors.” - „Bet jūs pirms pāris stundām centāties man pārdot tīrīšanas līdzekļus! Šis ir kāds joks? Ko Jums no manis vajag?” - „Es nāku sakarā ar mistiskajām sieviešu pazušanām šajā apkārtnē.” Boņuks bija neizpratnē: „Un kāds tam sakars ar mani?” - „Vistiešākais” atbildēja inspektors. Turpinājums sekos 5. konkursā J
- „Mirsti maita! Jūs visas to nožēlosiet. Netīrās bezrūpīgās kuces! Es jums sagādāšu rūpes!” Boņuks pamodās. Viņš bija pamatīgi nosvīdis un nobijies. Viņš nesaprata kur atrodas, bet, kad bija atgriezies viņa saprāts, viņš saprata, ka atrodas savas istabas stūrī. Bija pagājušas apmēram piecas stundas, kopš Boņuks bija atslēdzies. Viņa rokas smaržoja pēc ziepēm, un viņš domāja, ka atkal bija uznākuši vājprāta mirkļi. Pie durvīm kāds klauvēja. Boņuks piegāja pie durvīm un ieraudzīja tajās stāvam vīru, kurš pirms pāris stundām jau bija ieradies. Bet...Boņuks bija apjucis...Vīrs, kurš pirms pāris stundām bija produktu izplatītājs nu bija kļuvis par policijas inspektoru. - „Ko jums no manis vajag, un kas Jūs esat?” Boņuks vaicāja. - „Bernāts. Juris Bernāts. Rīgas 52. iecirkņa galvenais inspektors.” - „Bet jūs pirms pāris stundām centāties man pārdot tīrīšanas līdzekļus! Šis ir kāds joks? Ko Jums no manis vajag?” - „Es nāku sakarā ar mistiskajām sieviešu pazušanām šajā apkārtnē.” Boņuks bija neizpratnē: „Un kāds tam sakars ar mani?” - „Vistiešākais” atbildēja inspektors. Turpinājums sekos 5. konkursā J
Tev patiks šie raksti
