!Konkurss3 - 8.darbs!8

Capture 3 – RunĀjoŠĀ vĀvere Nolādētās sūnas. Pirms gāju gulēt šīs bija mitras un tagad apenes bija pielipušas pie manas pakaļas. Darbs ko bija jāveic mežā bija nepaciešami pretīgs. Bija pacēlusies migla. Ieklausoties varēja sadzirdēt koku šalkoņu un putnu čivināšanu. Pēc 3 stundu gara darba nolēmu uzpīpēt. Aizgāju tālāk lai sencis un Pēteris mani neredzētu. Pirmais sērkociņš salūza, jo bij piesūcies ar mitro gaisu kas virmoja visapkārt. Nosēžoties aizvējā mēģināju vēlreiz, bet kad arī otrais sērkociņš nodzisa lielā vēja dēļ, domāju mest nost, tomēr pēkšņi vējš norima un aizdedzināju cigareti. Pēc pirmā dūma iestājās eiforija. Apkārt neko vairs nejutu un nedzirdēju. Paskatoties augšā varēja redzēt izteiktus saules starus kas spraucās caur egļu zariem uz zemi. Lūkojoties augšup jutu ka kāds man uzsit pa plecu. Satrūkos un apdzēsu cigareti, jo domāju ka tas ir sencis vai Pēteris taču tā bija vāvere! Biju pārsteigs par to cik viņai bija sarkans kažoks. Acis viņai mirdzēja tā it kā viņa redzētu ko spīdīgu uz manis. Atcerējos ka tā ir tā pati vāvere kas pirmīt man meta ar čiekuriem... Un tad pēkšņi viņa ierunājās. Pēc smalkās balss varēja noprast ka viņa sveicinās. Es ātri uzlecu kājās un mēģināju nolauzt zaru lai viņai iesist, taču viņa turpināja: ”Gribi parādīšu manu pasauli?” Es nospriedu ka man nav ko zaudēt, jo pēc manām domām biju nojūdzies līdz pēdējam. Tad nu vāvere izvelk kaut kādus piparus un iemeta man sejā. Pēkšņi atrados brīnišķīgā vietā kas līdzinājās alai, tikai tur dzīvoja vāveres, sienas bija klātas ar puķainām liānām. Ejot gar alas tuneli, gar sāniem bija dažādas durvis kur iekšā strādāja visādas vāveres. Nevarēju nepamanīt ka vienas durvis bija nedaudz atvērtas un iekšā vāveres sita Balodi! Man likās ka viņi bija draugi, tomēr izrādās nē. Runa gāja par kaut kādām papīra lapelēm un surogāt pastu. Ejot tālāk iegājām brīnumjaukā telpā kur viss mirdzēja. Gaismas avots bij jāņtārpiņu spīdīgie dupši. Un man pretī izlīda vāvere ar asu spieķi, jostu un zilu zobu. Aiz jostas bija aizsprausts mobilais telefons. Tādu modeli nekur nebiju redzējis taču likās interesants! Nedaudz satrūkos no viņa taču nezaudēju modrību. Mani iepazīstināja ar šo veco vāveri. Viņu visi sauca par Koļu Tas lika man pasmaidīt, jo tieši tāds pats vārds bija manam matemātikas skolotājam kas bij aizrāvies ar dzeršanu. Reizināšanas tabulu šis nezināja, tomēr alkohola tilpumu pudelē atšifrēja teju vai momentāli! Vecā vāvere man pastāstīja ka jūtas apdraudēts, ka mēs iznīcinām viņa dārgo mežu. Tāpēc lūdza mums to nekavējoties pamest. Viņa teiktais man piepeši sāka izklausīties kā „blaa blaa blaa” Pēdas sāka svilt un pašam palika karsti. Pēkšņi mani sāka kratīt. Un viss izgaisa. Tas bija dīvaini, kad atvēru acis atrados savā istabā un blakus sēdēja mans brālis panda. Teica ka man laiks iet ganīt lopus. Jutos nožēlojami, jo sapņojot biju noguris vairāk nekā darot kādu fizisku darbu.