Konkurss - 4.darbs!4

Bija tipiska ceturtdienas pievakare, trokšņi bija pieklusuši un cilvēku burzma izklīdusi. Debesīs nemanīja neviena mākoņa, cik tas bija skaists skats.. Zoodārzā beidzot bija iestājies miers un no kreisās apakšpuses netīri melnā panda beidzot varēja nodoties savam vienīgajam un īstajam hobijam- zīmuļu drāšanai.. kā jau ik vakaru, viņa ielīda savas celles visdziļākajā stūrī, iespieda purnu sienā un sāka drāzt. Tā aizritēja stunda, tieši tāpat aizritēja arī divas, taču tad pēkšņi notika kas negaidīts, kas tik tiešām neparedzēts! Panda pielēca kājās, nosvieda zemē savu zīmuli, turpat blakus arī drāžamo un ar bailēm purnā steidzīgi atkāpās no sava iemīļotā stūra. Gaisā parādījās dīvains smārds, kas šķietami izturīgo pandu pāris sekundēs noveda līdz vārīgajam vemšanas slieksnim, nebija divu domu- tā bija virca.. Panda atkāpās, meklēdama glābiņu, bet nekur nespēja to rast, viņa bija iesprostota, izejas vienkārši nebija! Nespēdama paciest degunā šo riebīgi kairinošo smārdu panda atvēra muti, mēģinot elpot lēni un vienmērīgi, taču tas izraisīja tikai jaunus rīstīšanās refleksus. Vairs nespēdama viņa nokrita gar zemi, ķermenis raustījās pavisam neritmiski līdz pēkšņi apstājās, sekunžu divu ilgo klusumu pārtrauca cilvēkam neatpazīstama skaņas- panda bija sākusi ko līdzīgu vemšanas procesam un izdalījusi vielas, kas nezinātāja acij varētu atgādināt maltās kafijas biezumus jauktus ar tomātu mērci.. Uz to pavisam mierīgi noskatījās uz sētas sēdošais balodis, kurš sirdī bija sajuties daudz lielāks un varenāks kā patiesībā bija, tāpēc it nemaz nebaidījās no zoodārza dzīvniekiem un daudz laika pavadīja čakarējot viņiem prātus. Šī reize nebija izņēmums- viņš nekavējoties sāka ņirgāties par pandu apsēžoties viņai tieši uz purna, uzsākot trulu dziesmu paliekot tur..
Bija tipiska ceturtdienas pievakare, trokšņi bija pieklusuši un cilvēku burzma izklīdusi. Debesīs nemanīja neviena mākoņa, cik tas bija skaists skats.. Lai nu kā, bet Jānītim uz visu to bija nospļauties reizes septiņpadsmit apmēram, jo viņš tikko bija pabijis pārākajā disco pasācienā, kurā arī veiksmīgi bija aizlējis seju- kā gan bez tā.. Jānītim tā jau bija ierasta lieta, iepriekšējā šāda reize noslēdzās ar krišanu pret sava iemīļotā virtuves galda malu, pamošanos no rīta ar asiņainu muti un izsistu zobu, nekas īpašs, bet nepatīkami.. Skāde, bet ko darīt? Tāds bija viņa dzīves veids un labot viņu nebija iespējams.. Tā nu viņš pavisam saguris, vērojot visapkārt rotējošo pasauli devās mājās, taču jo tuvāk tām viņš nokļuva, jo vairāk viss sāka griezties.. "Interesanta spēle," viņš pie sevis nodomāja, tad aizvēra acis un devās vien tālāk. Bildi viņš atguva pēc apmēram divdesmit piecām minūtēm, stāvot tieši pie savas mājas kāpnēm. Stāvot? Es biju domājis atlaižoties pie savas mājas kāpnēm.. Sajutis nepārvaramu vēlmi kaut uz mirkli apskaut savu puķēm rotāto templi, proti podu, viņš skriešus devās iekšā mājā, pa kāpnēm augšā, cauri koridoram, otrajās durvīs pa kreisi, bet netikdams līdz podam, turpat arī apvēlās uz savas iemīļotās, slidīgās flīžu grīdas un palika guļot.. Dzīvodams kā vecpuisis, viņš tiešām prata izbaudīt dzīvi, un es saku- tiešām.
Pamodās viņš ap dienvidu, mēģinādams salikt fragmentus no vakardienas kopā, taču to nespēdams paveikt, nolēma iet vienkārši glupi lūrēt kādu no televīzijas kanāliem, smelties gudrības turpmākajai dzīvei, tieši tāpat, kā viņš to bija darījis jau līdz šim. Kā tajā liktenīgajā rītā izrādījās, satelīts viņam bija atslēgts jau vakar vakarā, bet nu, kā ir tā jādzīvo, viņš nodomāja.. Tā nu viņš ieslēdza vietējo ziņu kanālu, kurā rādīja par kādu dīvainu atgadījumu ar zoodārza pandu, kura atrasta beigta šorīt savā zoodārza numuriņā, blakus mētājoties zīmuļiem, pāris drāžamajiem un vēl nenoteiktas izcelsmes samazgām..
"Ehh, un brīžiem man liekas, ka man iet traki!" viņš nosmējās un izslēdza TV.
Kā jau teicu- tā bija tipiska ceturtdienas pievakare..