Konkurss - 10.darbs!1

Lādzīgais Jānis. Reiz, tāltālajā Maskačkas karaļvalstī, vienā bloku mājā, trešā stāva kreisās puses dzīvoklī dzīvoja Jānis. Viņa dzīvoklī kopā ar viņu mita dažādi sadzīves priekšmeti, sieviešu dzimuma bezveidīga būtne, kura izrādījās viņa māte, mēbeles, grauzēji un pāris tarakāni. Bērnībā Jānis bija dzīvojis laukos, vien pārdesmit kilometrus attālumā no tuvākā MTZ un vircas ražotnes, un labi vien ir - viņš iemācījās optimāli ostīt vircu un mežā atpazina dažādas sēnes, ar kuru palīdzību viņš, pašaprāt, spēja pieslēgties radiovilnim 107,9 fm. Vēl tagad viņš bieži ostīja vircu, bet mazākos apmēros, kā nekā, pilsētā vircu nemaz tik viegli nevarēja dabūt. Bet ne par to ir stāsts. Mūsu varonis šajā sestdienas rītā, par kuru stāstu, neapskāva podu kā parastos sestdienas rītos pēc kārtīga rajona tusa. Pat tad, kad bezveidīgā noļukusī būtne virtuvē aicināja brokastīs, viņš gribēja gulēt, un spītīgi vaļājās pa gultu grīdu. Cenšoties pamosties, viņš pat ieslēdza Televīziju. "MULTIPLIKĀCIJU FILMA "KUNGFŪ PANDA" VEICINA APTAUKOŠANOS LIELBRITĀNIJAS BĒRNU VIDŪ" ," kauca Televīzija. Jānis žigli noslēdza klusāk skaņu, jo no labās puses cauri sienai izpeldēja krīzes saēsts kaimiņš, un pāris reižu spokaini nolamājās. Kā jau lāga puisis, mūsu jancis cienīja kaimiņus, Iezibējās nākamā reportāža: "Balodis, baložu vadonis, spiests pakļauties likumam par masu parādēm pie Brīvības pieminekļa." Un nākamā… "Vircas cenas negaidīti pazeminājušās!" Pēc šīs ziņas Jānis uzreiz jutās labāk, un sadomāja iet iepirkt vircu nebaltām dienām. Pielēcis kājās, viņš ietērpās tumši zilās "Anitas" trenūzenēs, un uzmeta pāris platas maikas. Tad viņš gāja ēst brokastis. Viņa miesās izplūdusī mamma lepni pasniedza viņam uz šķīvja kaudzīti vēl siltu un sakaltušu "disco" cepumu, kurus klāja kārdinoša piedeguša pelējuma garoziņa. "Paldies, mana vecā gove," silti un sirsnīgi noteica Jānis pa lauķu stilam, lai māmuļa saprastu. "Vecā gove" pasmaidīja, un dzēra no katla kafiju - kaut kā taču adaptējusies pilsētas dzīvei viņa bija gan. Jānis koda cepumus, bet pēkšņi iekodās pārceptā tarakānā. Viņa mīkstie piena zobi tos īpaši labi nepacieta. "Knikš" noteica zobs, un izlēca ārā no mutes. "Beidzot tev izdevās nolauzt zobu?" pavaicāja galds, kurš, kā varēja manīt, bija stipri iereibis no Jāņa nejauši izlietās brāgas. Jānis brīdi pakustināja sēņu un vircas saēstās smadzenes, līdz izkratīja atbildi. "Tas ir jānosvin ar vircas vakaru!" tā teica jānis, nodrupinot galdam pārpalikušās drupačas. Galds nemaz visu nepaguva apēst, kad drupačas notiesāja Resnais Žurks, kura mutē un vēderā pazuda arī pienazobs. Galu galā lieks kalcijs nenāk par ļaunu. Jānis metās posties pie poda, jo izlietnē bija apmetušās resnās žurkas. "Tu šodien izskaties tik skaists…" teica pods, "Tik… netīrs. Nāc piesēdi… Nav kur skriet…" Galu galā izvirtušais pods ļoti daudz ko bija redzējis un pieredzējis. "Ne tagad. Virca iet pa blatu. Tu mani kavē," Norādīja Jānis, un uzmauca siltu, lielu "Anitas" cepuri lisajā galvā. Viņš pameta savu dzīvokli mātes uzraudzībā, un devās gaidīt tramvaju. Lai iegūtu lēto vircu, nācās pamest savu rajonu, tāpēc manāmi uztraucies Jānis ar kabatas nazīti drāza no tikko piepeši aizgājušas meitenes atstātā zīmuļa komplekta zīmuļiem visādas figūriņas, vai skrāpēja koka soliņā vārdus. Vienreiz pat viņam likās, ka sanāk sakarīgs un esošs vārds, bet varu pačukstēt, -SKUA nav nekāds vārds, pie tam S un K bija uzrakstīti otrādi. Tikai nesakiet viņam, lāga zēns mācījās rakstīt tikai 17 gadu vecumā, un arī tikai lai ieskrāpētu smagos vārdus, un iestātos rajona pulciņā. Es arī nesaku, ka viņš to ir iemācījies… Piebrauca tramvajs. No sākuma tas negribēja taisīt durvis vaļā, bet tad kad Jānis neatrazdams zvanu pogu maigi pieklauvēja, ar šņācienu durvis atvērās. Šoferis, ieraudzīdams nazīti un nolauzto zobu, pat biļeti nepiedāvāja, kaut arī mūsu Jančuks bija vienīgais pasažieris visā busā. Konduktore tā pabailīgi noskatot lielo puisi trenuškās, arī negāja klāt un neprasīja biļeti, bet strīdējās ar šoferi, cenšoties pierādīt, ka šamējam jāmaksā sods, jo nav biļete. Jānis tā domīgi skatījās uz konduktori, gaidot, kad viņa nāks klāt, jo biļete viņam bija - āreče, pirms pāris dienām viņš bija vizinājies ar tramvaju, un biļeti saglabāja. "Cik jocīgi cilvēki," nodomāja Jancis, "pat nepārbauda pasažierus." Aiz garlaicības drāzdams zīmulīšus, un apskatot tramvaja nobružāto, pievemto un smacīgo interjeru, Jančuks raudzīja trūkstošo zobu, un trīsēja priekā. Viņš taču būs krutākais visā rajonā! Galapunktā Jānis izlēca ārā, un laimīgi uzsmaidīdams pārdevējai tagad jau tikai septiņzobaino smaidu, nopirka Lielo Bundžu Labas Vircas. Jancis bija lāga cilvēks. Kā jau visās pasakās ar lādzīgiem cilvēkiem notiek, viņš dzīvojās vēl ilgi un laimīgi vismaz pāris nedēļas pa savu rajonu, un ostīja vircu ar draugiem, atceroties lauku gaisu, un plānojot rudenī drusku pasēņot. Viņa draugi neskaidri noteica, ka septiņi zobi ir laimīgs skaitlis, un Jānis, it īpaši ostot vircu, jutās vēl lepnāks un ievērojamāks. Un jūs nu redziet - Elektrības izmantošana Televīzijai atmaksājas! Es arī tur biju, vircu drusku ieostīju, bet tad man bija jāiet atpakaļ uz savu rajonu, un mani pavadīja lidojošas Resnas Žurkas.