Tam uz pēdām sekojošais, jau krietni saldākais ‘That’s Not My Name’ , iespējams, rada “The Ting Tings” neglaimojošas asociācijas ar “Sugababes”, taču dziesmas piedziedājums atkal jau paņem “uz izbrīnu” un liek kratīties trakā dejā it visur un vienmēr, kad vien šī dziesma tiek dzirdēta.
Un tad jau vēl nāk plates jaunākais singls - ‘Shut Up And Let Me Go’, kura uzvaras gājienu visā pasaulē, nenoliedzami, sekmējis tas, ka tieši šis skaņdarbs dzirdams jaunākajā “iPod” reklāmā. Tiesa, arī bez šīs atsauces šī dziesma un galvenokārt tās lipīgā basa partija, ko “NME” pielīdzinājuši “Jackson 5″ repertuāram, ir saucama par pagaidām skaļāko un enerģētiskāko šīs vasaras skaņu celiņu!
Un tas arī viss! Pārējais ir… maigi izsakoties - citādāks. Protams, nevar prasīt no grupas debijas ieraksta galvu reibinošus rezultātus (patiesību sakot, kāpēc gan ne? Ir bijuši gadījumi…), taču savā ziņā gribas teikt, ka iepriekšminēto dažu dziesmu veiksmīgā formula albumam kopumā ir nākusi tikai par sliktu. Tāpēc, lai nebojātu sev priekšstatus, silti iesaku albumu klausīties tieši bez visiem iepriekš pieminētajiem lielajiem plates hitiem - nu nav nepieciešams visu laiku desmaizi salīdzināt ar omāru! Vēl vairāk - tikai šādi izdodas lēnām saklausīt to, kas pirmajā brīdī paskrien gar ausīm gluži nemanīts. Šādi par sevi liek manīt, piemēram, liegais valsītis ‘Traffic Light’ a-la-Leslijas Feistas gaumē (dziesmas izskaņā ir īpaši krāšņs stīgu ansambļa “pizzicato”). Savukārt tādas albuma dziesmas kā, piemēram, ‘Fruit Machine’ un ‘Keep Your Head’ no nepamanāmiem “filler” stila skaņdarbiem pārtop “vienkāršos”, enerģētiskos un harmoniskos indīpopa opusos, kurus kā minimums, aizverot acis, var iztēloties kā pavadījumu jauniešu izklaidēm saules pielietās pludmalēs. Kopumā gribētos teikt - “gluži kā dzīvē!”, kad pēc kāpumā nāk kritums un, kā tautā mēdz teikt - pēc zebras baltās strīpas seko melnā. Tā arī ‘We Started Nothing’ simetriskā sinusoīdā kāpj un krīt savās kvalitātēs, tā arī uzreiz nedodot priekšstatu par grupas spējām. Taču, rūpīgāk ieskatoties, nav ne mazākā iemesla apšaubīt, ka tieši “The Ting Tings”, rūpīgāk piestrādājot, nākotnē spēs radīt plati, kuru nolikt blakus “LCD Soundsystem” vai “Klaxons” kā pašsaprotamu kārtīgas deju ballītes “smago artilēriju”.
Un tas arī viss! Pārējais ir… maigi izsakoties - citādāks. Protams, nevar prasīt no grupas debijas ieraksta galvu reibinošus rezultātus (patiesību sakot, kāpēc gan ne? Ir bijuši gadījumi…), taču savā ziņā gribas teikt, ka iepriekšminēto dažu dziesmu veiksmīgā formula albumam kopumā ir nākusi tikai par sliktu. Tāpēc, lai nebojātu sev priekšstatus, silti iesaku albumu klausīties tieši bez visiem iepriekš pieminētajiem lielajiem plates hitiem - nu nav nepieciešams visu laiku desmaizi salīdzināt ar omāru! Vēl vairāk - tikai šādi izdodas lēnām saklausīt to, kas pirmajā brīdī paskrien gar ausīm gluži nemanīts. Šādi par sevi liek manīt, piemēram, liegais valsītis ‘Traffic Light’ a-la-Leslijas Feistas gaumē (dziesmas izskaņā ir īpaši krāšņs stīgu ansambļa “pizzicato”). Savukārt tādas albuma dziesmas kā, piemēram, ‘Fruit Machine’ un ‘Keep Your Head’ no nepamanāmiem “filler” stila skaņdarbiem pārtop “vienkāršos”, enerģētiskos un harmoniskos indīpopa opusos, kurus kā minimums, aizverot acis, var iztēloties kā pavadījumu jauniešu izklaidēm saules pielietās pludmalēs. Kopumā gribētos teikt - “gluži kā dzīvē!”, kad pēc kāpumā nāk kritums un, kā tautā mēdz teikt - pēc zebras baltās strīpas seko melnā. Tā arī ‘We Started Nothing’ simetriskā sinusoīdā kāpj un krīt savās kvalitātēs, tā arī uzreiz nedodot priekšstatu par grupas spējām. Taču, rūpīgāk ieskatoties, nav ne mazākā iemesla apšaubīt, ka tieši “The Ting Tings”, rūpīgāk piestrādājot, nākotnē spēs radīt plati, kuru nolikt blakus “LCD Soundsystem” vai “Klaxons” kā pašsaprotamu kārtīgas deju ballītes “smago artilēriju”.
