Kā brāļi Virgas mežaparkā spēlēja.
“Atbraucām uz festivālu jau krietni iesildījušies. Jāgaida ilgi, auksts, sildījāmies tālāk. Pienāca uzaicinājums iet spēlēt. Uz skatuves izraujas ģitāras vads. Domāju, ka es tagad liekšos, meklēšu, spraudīšu iekšā vadu. Tā arī nospēlēju ar marķējumu vien. Bet Dāniels tajā pašā laikā tik sparīgi sita bungas, ka nedzidēja, ka dziesma sen jau beigusies. Un to visu noskatījās vairāki tūkstoši cilvēku.”
Kā gaisa tramvaja dežurante gandrīz par skrodermeitu tapa.
Par Armēnijas ļaužu labsirdību pārliecinājāmies, kad devāmies braucienā ar gaisa tramvaju uz kalniem. Iekāpjam tajā transporta līdzeklī, bet dežurante, skatīdamās uz mūsu puišu saplēstajiem džinsiem, saka: “Ak, jūs nabadziņi, kurš tad jūs tā apskādējis?” Mūsējie nopietnām sejām atbild:”Jā, nelaime, māmuliņ, gadījās.” Šī līdzjūtīgi turpina:”Vai tad nev neviena, kas drēbītes salāpa?” “Nē,” puikas atbild,”mēs esam tādi trūcīgi – nav mums neviena paša, kas palīdzēt varētu.” Braucot ar to pašu tramvaju atpakaļ – gaida jau mūsu večiņa ar diegu un adatu – viņa jau esot paguvusi uz mājām aiziet un tagad varēšot svešos jaunekļus sapost.
Kā brāļi Virgas un brīze letkisu dejoja.
“Armēnijā bija nopērkams viens dzēriens, kas, lietots “Līviem” parastajās devās, rada grūti prognozējamas sekas. Šis padzēriens ir vīns “Krasnij luč”. Mēs dzīvojām caurstaigājamās istabās: es - galējā, bet puikas tuvāk viesnīcas koridoram. Vienu vakaru ieeju pie zēniem, Tomiņš viens pats sēž un ņirdz. Prasu šim, kas par lietu. Bet viņš rēc vēl trakāk un ar pirkstu rāda uz durvīm. Izeju koridorā – mīļo stundiņ, abi brāļi Virgas un Brīze “galīgā cūkā” noģērbušies pliki, debesu zvaniem līgojot un pakaļām mirdzot, auro un dejo letkisu. Aicinu šos iekšā, bet šie tik bļauj un lec. Diemžēl otrā dienā mūs no viesnīcas izlika laukā”.
Kā govs no Brīzes nobijās.
“Vienā rītā manās mājās “Cimdiniekos” Brīze bija pamanījies kaut kur atrast un uzstīvēt mugurā kaut kādu pavecu puķainu kleitiņu un ausaini. Tieši tajā laikā viena no mūsu govīm norāvās no ķēdes, un Aivars tūlīt pieteicās viņu noķert. Govs, kad ieraudzīja Brīzi, uzreiz palika rāma – šādu spoku viņa savā mūzā nebija redzējusi.
Iedomājieties, cik sentimentālas ainas aculiecinieki bija mani radinieki, kas tieši tobrīd iebrauca manā sētā – stāv apjukusi govs, un viņai pretī, vasaras kleitiņā, ausainē un kedās tērpts, smaida Aivars”.
Šos piedzīvojumus stāstīja "Līvu" kādreizējā administratore Silvija Petrēvica un "Līvi" paši.
