Žanrs – Drama
Režisors – Tae-gyun Kim
Izdošanas laiks - 2008
Ilgums - South Korea: 107 min
IMDB reitings - 7.6/10
Galvenajās lomās - In-Pyo Cha, Myeong-cheol Shin, Young-hwa Seo
Mans vērtējums: 10/10
Stāsts par kādas ģimenes dzīvi komunistiskajā Ziemeļkorejā, kad kādreiz slavenais futbolists Kim Yong-soo (In Pyo Cha) dodas pāri robežai uz Ķīnu, ar cerību pārvest mājās vajadzīgos medikamentus savai ar tuberkolozi sirgstošajai sievai. Kim Yong-soo apzinās, ka neveiksmes gadījumā viņš var tikt nogalināts vai ievietots valsts nodevējiem paredzētajā koncentrācijas nometnē, taču ne Ziemeļkorejas stingrais režīms, ne dēlēna asaras, nespēj atturēt Kim Yong-soo no šīs afēras, kas ir vienīgā iespēja izraut mīļoto sievu no nāves ķetnām.
Šo diezgan mazpazīstamo filmu uzgāju pavisam nejauši, kad meklēdams kādu dokumentālo filmu par Ziemeļkoreju un tās valsts pārvaldi, sociālajām sistēmām utt., uzgāju to un nekavējoties, daudz par to nelasīdams, nolēmu noskatīties, protams gaidot kārtīgu dokumentālo gabalu ar „mūžīgā prezidenta” Kim Ir Sena runām un darbu/nedarbu atspoguļojumiem, tautas smadzeņu skalošanas ainām, uzskatāmiem propagandas piemēriem, pārīti šokējošu skatu utt., bet biju pamatīgi kļūdījies un, jāsaka, par laimi kļūdījies, jo manām acīm pavērās lieliska drāma par vienkāršu ogļraci, kas valsts komunistiskā režīma spiests nevar iegādāties zāles savai smagi slimajai sievai, tāpēc nolemj doties pāri robežai uz Ķīnu. Kā zināms, Ziemeļkorejā „valsts nodevība” ir baismīgākais no visiem iespējamajiem grēkiem, tāpēc…labi, vai Kim Yong-soo iekļūs ķezā vai nē, to jūs pačekosiet paši, manās interesēs šobrīd būtu uzrakstīt par to, cik lieliska(apbrīnojama) aktierspēles meistarība piemita galvenajiem varoņiem, kā arī par nedaudz par pašu stāstu.
Nebaidīšos šo darbu nosaukt par vienu no emocionālākajiem un dramatiskākajiem, ko man bija nācies redzēt. Reti kura mūsdienu Amerikāņu drāma vai „raudamgabals” (vienmēr ir riebušies tradicionālie amīšu raudamgabali) spētu pat tuvot tam tēlam un noskaņai, kādu radīja šī filma. Reālisms savijās ar traģismu un nepārspīlētu drāmu, kopumā radot gabalu, kas, prasti sakot, lika sirdij sažņaugties un balsij aizlūzt. Es apbrīnoju galveno aktieru meistarību un prasmi tik perfekti iejusties savā lomā, nepārspīlējot ne nieka. Īpaši jāuzsver Kim Yong-soo un viņa dēla Myeong-cheol Shin izcili paveiktais darbs. Nav bieži nācies saskarties ar austrumu kino (pēdējais, ko noskatījos bija filma „Chocolate”), bet šoreiz aktieru meistarība mani savaldzināja tik ļoti, ka turpmāk krietni vien stiprāk paokšķerēšos iekš austrumu kino plauktiņiem.
Vēlreiz jāatkārto, ka šajā darbā nekas nebija pārspīlēts – ne emocijas, ne vardarbība, ne dzīves apstākļi, kaut gan, es tur neesmu nekad bijis un cerams nekad arī nenokļūšu, bet pieņemu, ka viss ir attēlots ļoti reālistiski un patiesi. Gribētos zināt, kā pati Ziemeļkoreja reaģēja uz šo filmu. Droši vien Dienvidkorejai tika paslepšus draudēts ar kodolraķeti vai armiju. (nesmieklīgs melnais humors).
Sava loma filmā arī bija Dievam, lai gan tikai tāda, lai parādītu tā neesamību un vienaldzību. Aina, kad bībele tiek svaidīta pa gaisu un kliegts par to, ja Dievs eksistē, kāpēc viņš ir aizmirsis par Ziemeļkoreju, vispār lika zosādas šalkām pārskriet pār ķermeni. Jā, un filmas beigas nebija no tām tradicionālākajām, tāpēc ietriecās sirdī kā papildus naža dūriens. Garantēju, ka šo filmu jūs neaizmirsīsiet ilgi jo ilgi. Ir vērts noskatīties.
Vēl par kino un literatūru varat lasīt manā blogā šeit---> http://kriedoklis.weebly.com/
