Filmas scenārijs uzrakstīts 7. jan 2009 tas ir pirms Avata14

Scenārijs
Priekšvārds: Man nepatīk jaunās filmas, jo neuzskatu, ka viņas būtu pietiekoši oriģinālas vai aizraujošas un ar interesantu sižetu (kas kā nesen uzzināju nemaz nav rakstnieku vaina).
Bet kā kāds cilvēks teica: «Kritizēt ― tas ir norādīt autoram, ka viņš dara ne tā, kā darītu es, ja mācētu» ― tādēļ ņēmu visu savas rokas un saku rakstīt.

Piezīme: Lai filma būtu tiešām laba un skatāma ir nepieciešams radīt pilnīgi savādāku dzīvesveidu priekš esošajām civilizācijām: pirmajai civilizācijai, piemēram, neeksistē televīzija vai reklāma; otrai civilizācijai var izmantot mūsdienu dažādo kultūru un seno kultūru elementus, kas eleganti caurvītos savā starpā.

Stāsts: kādā paralēlā planētā kam nekā nav kopēja ar mūsējo, izņemot, ka tur arī dzīvo cilvēki (retarted, I know) ir izveidojušās 2 civilizācijas.
1. Tehnoloģiski attīstīta modernizēta civilizācija, kura dzīvo kapitālistskā motrapolē, bet kurā cilvēkiem ir utopisks dzīvesveids. Kas izpaužas kā skaisti parki, bezmaksas izglītība, bezmaksas medicīniskā aprūpe utt. Īsāk sakot augsts dzīves līmenis un ilgs dzīves mužš. Bet lai to sasniegtu cilvēkiem ir nepieciešams diezgan ilgi strādāt un pakļauties diezgan daudziem likumiem, un, piemēram, vispārējām uzvedības normām cenzūrai un politkorektumam. Cilvēki, kas dzīvo Metropolē ir pieraduši pie šiem noteikumiem un nemaz nevar iedomāties dzīvi savādāku, kas viņos ar laiku notrulina empātiju un liek viņiem uzvesties pēc loģikas likumiem un aprēķina nevis pēc emocijām. Tā kā viņa ir vienīgā tāda veida civilizācija uz planētas tad naudas viņiem nav un viss notiek pēc uzskaites sistēmas. Protams, lai uzturētu šādu dzīves statusu ir nepieciešami ārkārtīgi lieli dabas resursi, kurus viņi iegūst ekskavējot noteiktas vietas, kur var atrast ko līdzīgu naftai un oglēm līdzīgu sprāgstošu akmeni, kurus viņi dažkārt vienkārši ekskavē un dažkārt nopērk barterī viņu tehnoloģiju
pārdodot 2. civilizācijai. Un, protams, ēdienam zvejojot, medījot dzīvniekus un pārvēršot mežus plantācijās un mainot ekosistēmu kā viņiem ir izdevīgāk bez īpašām bažām par sekām. Tā, ka 1. civilizācija ir tehnoloģiska, viņu neinteresē pārāk tādas lietas kā kultūra un māksla, protams, ka viņiem ir kādas tās izpausmes dziesmās un arhitektūrā, bet ne tālāk.

2. civilizācija nav tik atīstīta tehnoloģiski un dzīvo atsevišķos ciemos, kuru populācija nepārsniedz dažus simtus. Katrs ciems ir neatkarīgs no pārējiem un pārvalda sevi pats. Tādēļ, ka cilvēki var brīvi pārvietoties starp ciemiem 2. civilizācijai ir ļoti attīstīts liberālisms, vārda brīvība un individuālisms, jo katrā ciemā ir sava atsevišķa kultūra. Viņiem ir indistruālā laikmeta metālapstrāde un
Citas attīstības pazīmes, bet tie nevar un nevēlas sasniegt metropoles attīstības līmeni, jo tad viņiem nāktos mainīt savu dzīvesveidu. Šī civilizācija ir pieradusi pieturēties pie dabas likumiem un uzskata, ka visam ir jābūt līdzsvarā, tādēļ pamatā katrs ciems un gandrīz vai katrs indivīds sagādā sev tikai to resursu daudzumu, kas tam ir nepieciešams un kas dabiskā veidā drīz atjaunosies. Lai gan, civilizācija ir ar spēcīgu individuālisma un minimālisma īpašībām, tajā ir augsti attīstīta filozofija un kultūra, daudzi mākslas darbi, ļoti daudzpusēja mūzika, dejas un literatūra. Tā, ka civilizācija dzīvo pēc dabas likumiem viņi ir ļoti labi attīstīti un zinoši bioloģiskajos, ģeogrāfiskajos, ģeoloģiskajos likumos un zinātnē.

3. puse (ja godīgi tikai lai radītu nepieciešamību pēc militārām struktūrām 1. civilizācijā un ieroču pirkšanu 2. civilizācijai apmaiņā pret resursiem) ir ļoti attīstīti un nāvējoši plēsīgi zvēri un dažādas pirātu grupas, kas regulāri siro gan uz metropoles konvojiem, gan uz 2. civilizācijas pilsētām.


Stāsta galvenais konflikts 2. civilizācija uzzina par 1. civilizācija apjomiem derīgo izrakteņu rakšanā un ekosistēmā izdarītajām izmaiņām. ( pieņemsim, ka 1. civilizācijai ir kāda mistiska ierīce, kas ietekmē laikapstākļus un temperatūru apkārtējos reģionos un paši to neapzinoties rada kataklizmas pārējā apkārtnē.
2. civilizācija daži pilsētu vadoņi ierodas uz pārrunām ar 1. civilizācijas pārstāvjiem, apskaidrojot situāciju un pieprasot, lai 1. civilizācija samazina savu resursu ieguvi par 75% un nelieto laikapstākļus mainošo mašīnu (sounds so retarted)
1. civilizācija neuzklausa šīs prasības, jo rūpējas tikai par sevi un uzskata kas tas būs ļoti neizdevīgi, jo pazeminās visu cilvēku dzīves līmeni un pastāv iespēja, ka metropole sabruks, jo šinī attīstības posmā viņi ir pilnībā atkarīgi no resursiem ko viņi iegūst un negrib un netaisās mainīt savu dzīvesveidu, jo tas nozīmētu visu viņu uzskatu sabrukumu un viņi nevarētu izdzīvot kā atsevišķa tehnoloģiski attīstīta valsts jo populācija izklīstu, jo vienā vietā nepietiktu resursu priekš visiem, ja tie atteiksies no tagadējās tehnoloģijas.
Spriedze starp abām civilizācijām pieaug un nonāk līdz punktam, kad 1. civilizācija pilnībā pārtrauc jebkādus sakarus ar 2. civilizāciju un pat sāk viņus ar militāru varu izspiest no noteiktiem reģioniem, lai iegūtu to apgabalu resursus jo 2. civilizācija vairs nepalīdz viņiem atrast jaunas resursu vietas (personīga piezīme jāiemācas rakstīt skaidrāk un skaistāk)
2. civilizācija apjauš, ka agrāk vai vēlāk 1. civilizācija iznīcinās neatgriezeniski ekosistēmu un iespējam pat viņus pašus, ja turpinās izspiest no viņu gadsimtiem apdzīvotajām vietām. Tādēļ lai saglabātu planētā līdzsvaru tie nolemj izveidot savu armiju no dažādiem ciemiem un aktīvi pretoties 1. civilizācijas ekspansijai. Bet viņi to cenšas izdarīt ar minimāliem cilvēki dzīvību zudumiem. Sabotējot tikai pašas šahtas, rūpnīcas un tehnoloģijas, ar ieročiem ko viņi ir ieguvuši no 1. civilizācijas un ar viņu pašu bioieročiem, ko viņi izveido no apkārtējās vides.
Lēnām konfliktam piebriestot cīņas kļūst aizvien agresīvākas un daudz vairāk cilvēku iet bojā, kas nonāk līdz punktam kad abās pusēs nāve un agresivitāte kļūst par ikdienišķu parādību. Tehnoloģiski attīstītāka 1. civilizācija sāk uzvarēt, jo viņiem ir minimāli zaudējumi un no metropoles visu laiku ierodas papildspēki.
Piezīme, laikā kad 2. civilizācijas mierīgie iedzīvotāji izjūt visu kara nastu (liela daļa kļūst par bēgļiem un iet aizvien dzīvei nepiemērotākās vietās apmesties) 1. civilizācijas civiliedzīvotāji dzīvo kā agrāk, (viņi zina par karu, bet tā kā resursi pietiekamā daudzumā ienāk pilsētā un karo tikai profesionālie militāristi) viņi ar dzīves līmeni ir apmierināti un piekrīt viņu valdības darbībām.

Galvenais tēls 1. civilizācijai: Profesionālis karotājs, kas kara laikā no parasta kareivja kļūst par oficieri un iedvesmo kareivjus nezaudējot savu cilvēcību. Katrs viņa lēmums izrādās pareizs lai pasargātu savus cilvēkus un uzveiktu pretinieku. Neaiztiek un pat palīdz 2. valsts civiliedzīvotājiem, viņu bēgļu gaitās. Bet tajā pašā laikā neapstrīd pat viņaprāt nepareizas pavēles un izpilda tās bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Galvenais tēls 2. civilizācijai: Jauna sieviete, kas nodarbojās pirms kara ar medicīnu, filozofiju un ir viens no diplomātiem, kas apciemo 1. civilizācijas metropoli. Pirms kara augsti vērtē cilvēku un visu dzīvo radību. Spēcīgi tic planētas līdzsvaram. Kara laikā piesakās par brīvprātīgo mediķi, bet smago zaudējumu dēļ ātri pārkvalificējas uz kareivjiem, rezervju trūkumu dēļ. Saskaroties ikdienā ar nāvi sāk lēnām pārdomāt visu kam līdz šim ir ticējusi un kļūst gatava izdarīt jebko, lai ātrāk šis karš beigtos un lietas atgrieztos iepriekšējās sliedēs.

Vienā no uzbrukumiem pilsētai, kur ir nocietinājušies 2. civilizācijas kareivji satiekas abi galvenie varoņi. Uzbrukumu vada 1. civilizācijas galvenais varonis un pēc grūtas cīņas uzvar un sagūsta baru ar 2. civilizācijas kareivjiem, to starpā arī 2. civilizācijas galveno varoni. 2. civilizācijas varone vēlas runāt ar 1. civilizācijas varoni, tas viņai tiek ļauts. Dialogā Varone cenšas viņu pārliecināt lai viņš beidz klausīt savu valdību un pārtrauc karadarbības. Varonis, protams, tam nepiekrīt un stāda priekšā savus argumentus, par pienākumu pret cilvēkiem un valsti. (bla bla bla) šinī mirklī bāzei uzbrūk 2. civilizācijas diversanti, sākas sīva cīņa. Lietojot apjukumu varone nošauj 1. civilizācijas galveno varoni un aizbēg no gūsta, lai pievienotos savējiem.

Karu lēnām zaudējot 2. civilizācija izdomā iebrukt pašā metropolē, ar slepenu misiju, kuras īsto būtību zina tikai 3 cilvēki no visas grupas. Mūsu varone ir tanī grupā, bet nezina misijas nolūku. Grupai izdodas iekļūt Metropolē, bet uzsākas sīva cīņa, kad grupa cenšas nokļūt līdz pilsētas centram. Viens pēc otra lēnām cīņā iet bijā visi grupas biedri, (visi varones draugi). Paliek tikai grupas galvenais un mūsu varone. Viņi nokļūst tuvu pilsētas centram un iebarikādējas kādā no ēkām. Grupas galvenais ir ievainots un lēnām mirst. Viņš paskaidro operācijas mērķi galvenai varonei un nomirst. Zinot, ka tā turpinoties 2. civilizācija nevar uzvarēt šajā karā, nolemj iznīcināt 1. civilizācijas visus iedzīvotājus metropolē. Varone to uzzinot nosākuma ir šokēta, ka viņas valdība ko tādu varētu izdomāt, (teiksim intereses pēc atceras kā redzēja mierīgo iedzīvotāju dzīvi pirms kara kad bija diplomāte). Bet jo vairāk viņa aizdomājas par šo izvēli, jo vairāk saprot, ka ja viņa to neizdarīs tad 1. civilizācija iznīcinās viņas civilizāciju un ar laiku arī paši sevi un planētu. Tādēļ viņa aizbēg no mājas. Noslepkavo vienu mierīgo iedzīvotāju ģimeni, lai varētu pārģērbties par vienu no 1. civilizācijas iedzīvotājiem. Un maskējoties, nokļūst līdz centrālai ventilācijas sistēmai, kas ir atbildīga par gaisa plūsmu visā pilsētā, uzvelk gāzes masku un izlaiž ātri vairojošos mikrobu, kas inficē cilvēkus caur elpceļiem un iedarbojas uz cilvēkiem, kā nervu gāze, nogalinot ikvienu, kas viņu ieelpo dažu sekunžu laikā. Ventilācijas sistēma izplata gāzi cauri visai pilsētai un 20 minūšu laikā viņa ir vienīgā dzīvā būtne visā pilsētā.

Filmas beigas.