Jauns un naivs puisis, vārdā Dorians Grejs (Bens Bārnss), ierodas Londonā. Viņu savā „aizbildniecībā” ņem Henrijs Votons (Kolins Fērts), kurš iesaista Dorianu sabiedriskajā dzīvē, iepazīstina kautrīgo jaunekli ar džinu un tabaku un potē viņam savus uzskatus. Dorians iepazīstas arī ar Bazilu Holvardu, mākslinieku, kurš uzglezno Doriana portretu. Turpinādams iepazīt Londonu, Dorians satiek jaunu aktrisi Sibillu Veinu (Reičela Hērda-Vuda) un grasās viņu precēt. Henrijs iejaucas, sakot Dorianam, ka precēties ir muļķīgi un vajag baudīt dzīvi, ņemot visu, ko tā piedāvā. „Tev pieder pasaule,” Henrijs saka. Un Dorians ļaujas Henrija ietekmei. Viņš pamet Sibillu, iesaistās orģijās – gan ar sievietēm, gan vīriešiem – un pārvērš savu dzīvi par nebeidzamu ballīti. Pirmās sekas parādās jau pavisam drīz – Dorians ievēro, ka viņa portrets sāk pārvēsties: tas noveco. Tomēr Doriana krāšņajā burleskā viens pēc otra iejaucas notikumi no malas: Sibilla izdara pašnāvību un Dorians uzzina, ka viņa bijusi stāvoklī, savukārt Bazils pēkšņi paziņo, ka viņam Parīzē paredzēta izstāde un lūdz atļauju izstādīt Doriana portretu. Dorians nolemj Bazilam parādīt, kādēļ gleznu nekad nevarēs izstādīt un uzved viņu uz bēniņiem, kur glezna noglabāta. Ieraudzījis drausmo skatu (gleznā redzama Doriana dvēsele un tā vairs neizskatās diez ko labi...), Bazils iesaucas, ka to tā nevar atstāt un portrets jāiznīcina. Abi sastrīdas un Dorians Bazilu nogalina. Ar laiku Doriana dzīvesveids vairs nedara viņu laimīgu un viņš dodas prom. Atgriezies pēc nepilnām divām desmitgadēm, Dorians satiek Emīliju (Rebeka Hola) un vēlas sākt dzīvi no jauna kopā ar viņu. Taču arī šoreiz tam nav lemts piepildīties – jau atkal iejaucas Henrijs. Un šoreiz – pavisam cita iemesla dēļ... Atsauksmes par filmu pārsvarā ir jūsmīgas, skatītāji slavē labo aktierspēli un filmas noskaņu. Turklāt tā ir arī vizuāli skaista. „Daily Mail” to atzina par „satriecošu gotisku trilleri”.
