local-stats-pixel

spoku stāsti12

65 2

1.Biļete.

Tai bija jābūt viņa pirmajai un pēdējai zādzībai. Visi draugi jau sen bija pametuši šo valsti un stāstija, cik tur ir labi. Jānis droši vien sen būtu aizbraucis, bet spēļu automāti izdarija savu. Ieķīlātais dzīvoklis palika bankai, draugi kas palikuši, naudu vairs nedeva, jo nekad netika atdota. Pat vecais Žanis “točkā”, vairs nedeva šķaidīto spirtu. Vienīgais kas viņam bija palicis, vecais bembis, ar F1 cienīgām plikām riepām un lielu eļļas ēšanas ieradumu. Tā arī bija Jāņa vienīgā dzīves vieta.

Liktenīgās nejaušības dēļ Jānis saskrējās ar vecu skolas, paziņu kas piedāvāja labi nopelnīt ar minimālu risku. Satikās viņi ostā, kur Janka mēdza piestrādāt par krāvēju jo ēst un dzert gribējās vienmēr. Janka pat kārtīgi nepadomāja un piekrita, jo tā bija biļete no šīs bedres. Plāns bija vienkāršs, ienākt paņemt un aiziet… Pasūtija kautkādu gleznu, kura atrodās dziļi laukos. Saimniece esot vientuļš tantuks, kaimiņu nav, radinieku arī.

Viss notika tik pat gludi, viņi iegāja paņēma gleznu un… vecā ragana pamodās. No viņas kliedziena sastinga asinis un mati sacēlās stāvus. Ēriks paķēra krāsns kruķi un sita ar to večiņai pa galvu. Nē, viņa nenokrita, asins šļācās no milzīga cauruma galvā, viņā vairs nebļāva bet laida asiņainus burbuļus, tikai no trešā sitiena, kad atskanēja skaņa kas līdzinājās riekstu saspiešanai, viņa nokrita. Minūtes piecas viņi stāvēja apstulbuši un skatijās kā večiņas kājas raustās konvulsijās. Kā pēc komandas viņi metās bēgt, Janka paslīdēja uz asinīm un nokrita, asinis bija lipīgas un siltas, izskrienot ārā viņš izvēmās, jo kautko tādu nebija ne redzējis ne iedomājies. Ar ēļļainu bembja lupatu notīrijis rokas sēdās pie stūres un spieda pedāli grīdā, rokas trīcēja, galva atteicās domāt..

Tikai kad pagāja divas stundas viņi saprata ka nomaldījās un degvielas rādītājs draudīgi noslīdēja uz leju. Situāciju sarežģija biezā migla, caur kuru knapi varēja saskatīt šauro meža ceļu ko pamatīgi sabojājuši mežcirtēji ar savu smago tehniku. Migla un tikai migla. Jānis nevarēja aizmirst tās večiņas sejas izteiksmi pirms viņa nokrita un atceroties to, viņu ik reizi pārņēma šausmas. Tad pēkšņi viņš ieraudzija viņu, viņa stāvēja ceļa vidū ar milzīgu caurumu galvā un skatijās tieši viņam virsū. Janka pat neatcerās kā parāva stūri, kā nobrauca no ceļa, viss notika tik zibenīgi, par nieka sekundes simtdaļām auto pat paspēja apmest kūleni.

Ausīs džinkstēja, paverot vaļā acis viņš saprata ka auto ir uz jumta. Tas draudīgais klusums beidza viņu nost, vienīgais ko viņš dzirdēja bija pilienu skaņa. Haotiski vicinot ar rokām viņš sačamdija autiņa atslēgas ar lukturīša piekaramo. Pirmais ko viņš ieraudzija bija Ērika acis, pareizāk sakot vienu aci. Tā mētājās tieši Jankam priekšā, tāda nedabiska… mirusi. Viņš ar šausmām pagriezās un ieraudzija Ēriku. Jā tur bija ko redzēt, zars ir izspiedis Ērika aci un izlīda caur kreiso ausi. Viņš izskatījās kā ābols uz iesma. Un lēnām pilēja asinis, sasodīti siltas un lipīgas asinis.

Jānis brina caur mežu cerībā atrast kādu lielāku ceļu vai māju, brina krītot, ķeroties aiz saknēm, ceļoties un atkal brina. Vienā rokā viņš nesa sarullētu gleznu, jā to pašu gleznu pēc kuras ieradās, tā bija viņa biļete. Tālumā viņš ieraudzija bālu gaismiņu un mājas siluetu. Cilvēki, beidzot cilvēki, tikai jāizdomā ko viņiem teikt, kā viņš te nokļuva, kas atgadījās, tūktošiem domu un neviena risinājuma. Tikai kad pietuvojās rokas stiepienā pie pašām durvīm, viņš saprata ka nevienam nekas nebūs jāskaidro. Tā bija tā pati nolāpītā māja kur viņš ar Ēriku nogalināja večiņu. Viņš nezināja ko darīt, bēgt? Kur? Varbūt vajadzētu ieiet un noslēpt nozieguma pēdas, kas uzzinās ja nevarēs neko atrast.

Viņš iegāja pa durvīm, lēnām ar trīcošām rokām atrada savas atslēgas ar lukturīti un to ieslēdza. Gaisma padarija visu vel briesmīgāku, tā radija kropļainas ēnas no priekšmetiem kas atradās mājā. Grīdas dēļi nodevīgi čīkstēja zem kājām, Jānis knapi sevi varēja savaldīt lai nemestos bēgt. Rokas un kājas bija ledaini aukstas un sirds bija gatava pārplēst krūtis, bet viņš kā ar magnētu pievilkts turpināja iet. Jā tā bija tā pati vieta kur viņi nogalināja, aukstasinīgi un brutāli… te pat aiz stūra viņa gulēs, vel tikai pāris soļi.

Mute bija pārkaltusi, Jānis pat nevarēja pakustēties, viņš knapi varēja noturēt sevi rokās, spalvas uz rokām sacēlās stāvus, tās bija patiesās šausmas, līķa tur nebija. Viņš vienkārši pazuda, tur nebija nekā. Pat krāsns kruķa tur nebija. Sirds kā traka plēsa krūtis, rokas trīcēja un galvā skanēja tikai viena doma, kā tas ir iespējams? Tad Jānis sajuta, viņš sajuta kustību sev aiz muguras, kā vēju, kā gaisa plūsmu. Tā bija tā pati sajūta kad cilvēkam pat bailes apgriesties lai paskatītos. Tad iečirkstējās grīda, viņš strauji pagriezās. Bālā mēness gaismā viņš ieraudzija večiņu. Viņa stāvēja durvīs, caur milzīgo caurumu galvā varēja redzēt mēness gaismas staru. Šņācot un asiņojot viņa lēnām tuvojās velkot pa zemi krāsns kruķi.

Jānis histērijā aizskrēja uz loga pusi, izsita to ar plecu un izleca. Tajā šoka stāvoklī viņš pat nepamanija ka sagrieza labās rokas vēnas un asinis šļācās uz visām pusēm. Viņš klupdams devās prom no nolādētās mājas, caur krūmiem kas plēsa viņa seju un drēbes, kamēr nokrita. Viņš iekrita bedrē un saprata ka salauza kāju, mēģinot piecelties viņš uzdūrās kautkam mīkstam un glumam, smaka bija neizturama. Asinis šļācās kā trakas un tās bija jāaptur, viņš sāka meklēt pa kabatām kādu lakatu, bet atrada tikai gleznu kas bija viņam azotē. Spēki sāka atstāt viņu, pat domas vairs nenāca galvā, tukšums un bailes pārņēma visu ķermeni. Pārvarot bezspēku viņš ieslēdza savu lukturīti…

Viņš nebija viens, bedre bija pilna ar pussapuvušiem ķermeņiem, kas gulēja dažādās pozās, bet tomēr viņiem bija kas kopīgs. Viņi visi turēja gleznas, jo tās bija viņu biļetes no šīs dzīves…

2.Sapnis.

Tas dīvainais sapnis nelika viņam mieru, viņš jau vairākas reizes redzēja vienu un to pašu sapni. Viņš redzēja šausmīgu slepkavību, asinis strūklas un totālu tumsu. Katru reizi to redzot viņš modās ar skaļu kliedzienu un kārtējo reizi biedēja savu sievu. Andris bija parasts kantora darbinieks, kurš ar sievas tēva palīdzīgo roku tika siltā vietiņā. Jā, viņa kāzas bija viņa karjeras kalngalis un mīlestība nebija izšķirošais faktors.

Sievai bija savs uzskats uz dzīvi un savas metodes. Viņa redzēja ka ar Andri notiek kas dīvains un visādi mēģināja viņam palīdzēt. Nē, viņam palīdzība nebija vajadzīga, viņš pats var tikt ar visu galā, tā arī notika šoreiz. Pēc kārtējā piektdienas bāra apmeklējuma viņš devās mājās. Tukšās Rīgas ielas, saplēstās pudeles, makdonalda ietinamie papīri. Viņš gāja un nevarēja nedomāt par to dīvaino sapni ko redz gandrīz katru nakti.

Tas bija parasts sludinājums uz pieturas staba, ar noplēšamajām lapiņām, dīvainākais tas, ka tādus viņš nekad nav lasijis, bet šīs pilnīgi čukstēja ausī… izlasi… izlasi. Andris izlasija, tie bija zīlnieces pakalpojumi un skanēja kā no bērnu filmām “Vai jūs vēlaties zināt nākotni… bla bla bla”.

Viņš nosmējās, automātiski noplēsa tālruņa nummuru un iebāza to kabatā.

Pēc kārtējā murga viņš nolēma piezvanīt. Viņam laipni atbildēja jaunas sievietes balss un viņi norunāja tikšanos. Zīlniece par pārsteigumu izrādījās ļoti glīta sieviete. Dzīvoklis bija tāds kādu Andris iedomājās, amuleti, ikonas, sveces, tumši galdauti. Andris nodomāja ka nokļuva kārtējā cilvēku mānīšanas kantorī.

Zīlniece pasmaidija un pateica ka Andrim par sapni nav jauztraucās, būs jādara ko viņa liks un tad viss būšot kārtība. Andris bija šokā, viņš neko nav teicis par saviem sapņiem, doma par pārdabiskām spējām uzdzina šermuļus. Viņa kautko stāstija un rakstija uz lapiņas bet Andris neklausījās, viņš gribēja tikt svaigā gaisā. Pagrābjot lapu un nometot norunātos divdesmit latus viņš metās pa durvīm ārā.

Lapā bija rakstīts īsi un kodolīgi, ja netiks samaksāti desmit tūkstoši lati, visi uzzinās ka viņš bija notriecis gājēju un aizmucis. Bet tas bija tik sen, desmit gadus atpakaļ, alus, meitenes, lauku šoseja, lija lietus. Jā, viņš nobijās, pameta to sirmo vīru un aizbrauca. Kā viņa to varēja uzzināt? Vai karjerai pienācis gals? Kas notiks tālāk? Nē, šinī gadijumā vajadzēja rīkoties. Kautkas bija jādara…

Izejot no bāra piektdienas vakarā viņš zināja kur dosies, viņš bija paņēmis savu medību nazi un gribēja tikt skaidrībā ar to naudas izspiedēju. Viņš nevarēja pieļaut ka visi uzzin par viņa pagātni.

Viņš uzkāpa uz otro stāvu un piezvanija pie durvīm. Durvis atvērās un ar spēcīgu kājas spērienu viņš aizspēra zīlnieci uz tālāko istabas stūri. No sitiena viņa zaudēja samaņu.

Viņas smiekli lika asinīm vārīties, tā kuce smējās par viņu, kā viņa drīkstēja. Viņa smējās viņam tieši acīs, viņa teica ka visu zinot un izstāstīšot, ka viņai esot pierādījumi. Andris izvilka nazi, viņš gribēja viņu pabiedēt bet neapreiķināja savas dusmas un trīcošas rokas. Zīlnieces auss nokrita uz grīdas ar skaņu kas līdzinās nokritušajam no galda gaļas gabalam. Asinis lēnām tecēja viņai pa plecu. Viņa smējās vienalga, pretīgi un samāksloti, kas vel vairāk uzkurināja Andri. Viņš iespēra viņai ar kāju pa seju un izsita priekšējos zobus, varēja redzēt kā zobu lauskas ir izdūrušās caur viņas lūpām. Bet viņa smējās un smējās.

Viņš bija nolēmis izbeigt vienreiz un uz visiem laikiem šo viņa dzīves briesmīgo dienu. Andris noplēsa no galda lampas vadu un sāka žņaugt zīlnieci, nē, tas nebija tik vienkārši kā filmās, viņa nepadevās, viņa tirināja kājas un mēģināja ar rokām sagrābt viņa matus. Tad viņš palaida vadu un ķērās pie naža, asais mednieku nazis kā žilete pāršķēla viņas roku divās daļās kuras palika karājoties uz ādās, bet viņa smaidija. Viņš pārgrieza viņai muti lai neredzētu to smaidu, bet sanāca vel briesmīgāk, viņš cirta un dūra…

Drausmīgi sāpēja galva, Andri kāds stipri purināja un mēģināja pamodināt. Celties negribējās.

Varbūt kautkas atgadījās darbā… viņš atvēra acis un ieraudzija cilvēkus. Tikai vairākas reizes pamirkšķinot ar acīm viņš sāka skaidri redzēt kas notiek. Istaba bija pilna ar policiju. Kā tas varēja notikt, neviens viņu neredzēja, kas notiek? Tad viņš ieraudzija savas rokas, tās bija vienās asinīs blakus mētājās mednieku nazis. Sieva gulēja stūrī pie radiatora, viņai bija pārgriezta mute, nebija auss un viņas asinis bija visur, un tad iestājās tumsa…

3.Viesi.

Jauns vīrietis un viņa sieva devās ceļā,lai apciemoti vīramāti.Parasti viņi ieradās ap vakariņu laiku.Šoreiz izbraukšana aizkavējās un ceļā viņus pārsteidza tumsa.Tāpēc pāris nolēma sameklēt vietu,kur pārnakšņot,lai no rīta dotos tālāk.Pašā ceļa malā,koku ieskauta,stāvēja neliela mājiņa. Varbūt tur izdod istabas;sieva ieminējās. Viņi apstājās, lai pavaicātu. Vecāks pāris atvēra durvis un atbildēja,ka istabas neizdodot.Taču abi priecāties jaunos uzņemt kā viesus.Mājā esot daudz istabu,un sabiedrība nenāktu par ļaunu. Vecā sieviete sievietu uzvārija kafiju un atnesa kūku,tad visi četri kādu brīdi sarunājās.Vēlāk jauno pāri pavadija uz viesu istabām.Vīrietis vēlējās samaksāt par naktsmītni,taču saimnieks atteicās pieņemt naudu.Jaunais pāris nākamajā rītā pamodās agri,vēl pirms saimniekiem.Uz galda pie ārdurvīm viņi atstāja aploksni ar naudu kā pateicību par naktsmājām.Tad devās tālāk uz kaimiņu pilsētu.Abi brokastoja kāda restorānā un izstāstija īpašniekam,kur pārlaiduši nakti.Vīrs bija pārsteigts. Tas nevar būt;viņš sacīja.;Māja nodega līdz pamatiem un vīrs ar sievu kas tur dzīvoja gāja bojā. Tā viņi stāvēja,skatīdamies uz drupām un mēģinādami saprast,kas īsti noticis.Pēkšņi sieviete iekliedzās.Gruvešos atradās krietni apdedzis galds,līdzīgs tam,kas bija stāvējis pie ārdurvīm.Uz galda bija tā pati aploksne.

4.Vēl viena brīva vieta!

Kāds vīrs vārdā Džozefs Blekvelds devās uz savu lekciju Kalifornijā.Braucot palika tumš.Viņš palika pa nakti pie sava drauga kas dzīvoja netālu no Kalifornijas.Naktī Džozefs nevarēja aizmikt.Tad viņš izdzirdēja ka pie viņa drauga mājas piebrauc mašīna.Viņš paskatijās pa logu.Tur stāvēja melns busiņš.No mašīnas izkāpa cilvēki melnās drēbēs.Tad izkāpa arī busiņa šoferis.Viņam bija tik pretīga seja ka Džozefam noskrēja šermuļi.Tad busiņa šoferis uzsauca: viena brīva vieta busiņā! Džozefs sabijās un devās gulēt.Nākamajā rītā Džozefs nonāca kalifornijā.Viņš gaidīja liftu.Tad lifts atvēras un bija pilns ar cilvekiem.Tad kāds uzsauca:Vēl viena brīva vietiņa! Tas bija tas pats busiņa šoferis.Džozevs atbildēja:Nē paldies es pagaidīšu nākamo.

Lifts aizbrauca.Tad atskanēja kliegšana un skaļš būkšķis.Lifts bija nokritis līdz pašai šaktai.Ikviens kas tajā atradās bija miris.

5.Manis paša notikums! Biju ar tēti aizgājis sēņot.
Ieejam mežā, izklīstam. Es eju, te pēkšņi priekšā veca sapuvusi māja, pilnīgs grausts! Eju iekšā, neviena cilvēka, viss kluss! Iekšā māja bija pilnībā neskarta izņemot visur bija 10cm putekļu kārta.
Staigāju pa māju, ieraugu galds uzklāts, ēdieni uz šķīvjiem, dzērieni krūzēs. It kā kaut kādas kāzas bijušas, bet viss pamests un visi ēdieni sapuvuši.
Te pēkšņi pulkstenis pie sienas nedarbojas, rāda 3 naktī. Ieraugu pie sienas kalendārs 1974. gads!
It kā mistiski visi cilvēki būtu pazuduši!
Ātri bēgu prom no tās vietas, skrienu pie tēta skatos viņam jau pilns
sēņu grozs, saucu viņu lai nāk apskatās to māju, kas bija tur pārsimts metru uz sāniem. Ejam, skatos vieta kur bija māja vairs nekas nav tikai krūmi nezāles un sūnas!
Ātri braucām prom no tās vietas, kkas mistisks tur bija.

6.Tas notika Sātiņu pamatskolā, kura izbūvēta bijušajā kara hospitālī. Daudzi cilvēki šajā vietā ir saskārušies ar asinis stindzinošiem gadījumiem. Pirmais stāsts ir par diviem zēniem, kuri vēlu vakarā skrēja pa skolas gaiteni un tā galā pamanīja vīrieti baltā uzsvārcī. Tas intensīvī soļoja- uz vietas! Pats dīvainākais bija tas, ka vīrietim trīka kāju. Tagad šie zēni ir jau pieauguši un vēl nesen apsprieda redzēto. Tas nebija nosapņots. Spokainais ārsts pat skatījies viņiem acīs.
Vēl šajā pašā skolā ir telpa, kur dzīvo skolas sargs. Bet tur ir ļoti grūti uzturēties, jo kā aizver acis, tad tajā vietā, kur ir logs nāk iekšā krustnešu karavīri. Var jau likties smieklīgi, bet to nav stāstījis tikai viens cilvēks. Un šajā telpā neviens vairs labprātīgi neuzturās.

7.Reiz kaada sieviete brauca mashiinaa no darba. Tachu kopsh viena pagrieziena vinjai visu laiku sekoja kaads sarkans minibusinjsh. No saakuma sievietei bija vienalga – droshi vien brauc uz to pashu pusi, tad ta liela muizha. Bet mashiina turbinaaja sekot, un ik pa briidim iesleedza taalos lukturus, kuri izgaismoja sievietes mashiinu. Bet mashiina neatstaajaas no sievietes. Tad vinja nosprieda, ka brauks pa celju, pa kuru neviens nekad nebrauc, jo tur nav ne labs celjsh ne gaismas. Vinja nogriezaas pa to celju. Bet mashiina turpinaaja sekot un sleegaat iekshaa un aaraa taalos lukturus. Nu jau vinja bija paarbijusies, un zvaniija policijai, lai vinji gaida pie vinjas maajas un graabj ciet sarkanaa businja shoferi. Sieviete aizbrauca maajaas, kur policija kaa jau runaats gaidiija. Kad arii minibusinjsh apstaajaas policijas viiri pieskreeja klaat un graaba vinju cite, bet viirs kliedza: “nekjeriet mani, bet vinju!!” Policija pamaniija, kaa no sievietes mashiinas izkaapa kaads cits viirs ar nazi rokaas, bet tad vinjsh izgaisa. Beigaas atklaajaas, ka viirs kursh bija mashiinaa bija centies paargriezt sievietei riikli, bet sarkanais businjsh to bija pamaziijis un katru reizi kaa shis kaut kas gribeejis uzbrukt iesleedza taalos lukturus, lai izgaismotu mashiinu, un sieviete vinju pamaniitu.

65 2 12
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 12

0/2000

Interesanti! :)

1 0 atbildēt

ļoti labi stāstiņi! ++

1 0 atbildēt

Rofl "Viņš izskatījās kā ābols uz iesma." emotion

Uhhh, baigie spoku stāsti ... ar šitādiem stāstiem jebkuru varētu pārbiedēt ...labi, ka nelasīju vakarā :D

1 0 atbildēt

Wow, tiešām baisi.. būtu interesanti ja būtu vel daļas. ;)

1 0 atbildēt

1. un 2. nezināju,pārējos zinu(izņ*t tavu) tad,kad lasīju tavējo,tur bija rakstīts,ka tavam tētim jau pilns grozs,bet no sākuma izlasīju un sapratu,ka tavs tētis jau pilns. :D

1 0 atbildēt

6. - kur tā skola?

0 0 atbildēt

es šitos savam sīkajam brālim lasīšu:D:Demotion

0 0 atbildēt

6tai stāsts iespārda (pulsktens 3 naktī => kā tu zini ka tas bija naktī ??) / 10 cm putekļu => OMG / visi ēdieni sapuvuši => no tiem ēdieneim tur nekas nav palicis pēc tāda laika sprīža) :):D puika bik aizfantazējies ;)

Un pēdējais stāsts ar tāds mazliet lēts izklausās :):D

1 1 atbildēt

Tu stū... Esi?

Tu to esi nokopējusi no internet ! Tikai nevajag stāstīt ka tu to pati vai pats izdomāji...

0 1 atbildēt