Šis ir mans pirmais raksts, iespējams vēl neesmu izpratusi visus noteikumus, bet es ātri mācos ;)
Tā kā mana mīļākā sadaļa spokos ir Mistika, tad pirmais ieraksts tieši šajā kategorijā. Ceru, ka kādam patiks.
Kapsētā
Un te jau es atkal biju. Klīdu pa kapsētu starp tās lielajiem, apdrupušajiem pieminekļiem, kas slējās pretī viegla vēja dzītu mākoņu pilnajām debesīm. Mēness spīdēja kaut kur pamalē. Tas tikai pirms īsa mirkļa bija parādījies starp mākoņu driskām. Manas acis lēni slīdēja pār kapu plāksnēm, lasot senlaicīgos uzrakstus un savītos burtus. Gadskaitļi vīdēja zem vārdiem, kā baigs atgādinājums, ka reiz arī man būs jāpievienojas šiem mūžīgajiem dusētājiem. Iespējams, ka tas notiks drīz. Reizēm man šķiet, ka tas notiks kuru katru mirkli, bet citkārt... citkārt šķiet, ka es varētu dzīvot mūžīgi.
Daudzi man ir jautājuši, kāpēc es klimstu apkārt pa kapsētām. Es nespēju viņiem atbildēt, kaut arī dziļi sevī zinu patiesību. Es varētu to viņiem pateikt, bet reti, kurš saprastu teiktā jēgu un nozīmi. Viņi ir pārlieku koncentrējušies uz sevi un savu laikmetu. Nāve ir kļuvusi par kaut ko tālu un baisu, kaut ko tādu par, ko nedrīkst runāt. Es viņiem parasti atbildu ar pretjautājumu – kāpēc man to nedarīt? Kādas tik atbildes nav sekojušas. Reizēm tās dzirdot gribas neprātīgi smieties. Sabiedrības viedoklis ir tik pārspīlēts. Tik... tik... nezinu vai ir vērts teikt... jūs, mani tāpat sapratīsiet... vismaz es ceru... un ja arī nē, tad tam tāpat nav nozīmes.
Ak, jā. Kāpēc tad es uzturos kapsētās? Vējš sapurināja manus matu un es palūkojos augšup, kur kalna galā slējās vecā katedrāle. Nu jau sagruvusi, laika zoba sagrauzta un sadrupināta. Tomēr kaut kas no tās majestātiskuma vēl bija saglabājies. Kaut kas dižens... un baigs. Smailes slējās debesīs, kā pussadrupušas kāpnes uz zaudēto paradīzi. Uz debesīm. Uz vietu, kas pastāv tikai daudzu cilvēku iztēlē un domās. Tomēr elle ir īsta. Tā ir tepat līdzās, bet neviens to pat nepamana. Cik gan bieži nav nācies redzēt, cilvēkus skrejam pa ielām, steidzoties savās darīšanās, pat nepamanot to sasodīto dzīves elli, kurā kā neremdināmi, tukši rēgi klīst tik daudzi līdzcilvēki, nespēdami no tās izrausties, nereti pat nesaprazdami, kas notiek, kas viņus velk arvien dziļāk un dziļāk, padarot par iztukšotām, nevajadzīgām čaulām.
Es papurināju galvu, lai gan varbūt tā bija tikai mana iedoma un tas bija tikai vējš, kas izskrēja caur maniem matiem, aizraudams līdzi drūmās domas, kas mitinājās prāta nostūros un reizēm izlauzās uz āru.
Rokas sabāzis kabatās, apkakli uzrāvis, lai pasargātos no skaudrā vēja, klīdu tālāk. Klusa, neviena nemanīta ēna, kas zogas pa šo zemi starp augstajiem kapu pieminekļiem. Varbūt kāds mani pamanīja, bet, ja arī tā, tad visticamāk, viņam šķita, ka redz māņus, jo neviens nekad nenāca uz veco kapsētu.
Iespējams tāpēc man te patika – nebija cilvēku, nebija domu, nebija emociju, nebija vārdu, nebija liekulības, nebija nekā no tā visa. Bija tikai šie pieminekļi un katedrāle kalnā. Bija samirkuši zāles stiebri, kas lipa pie kājām, kā sīkas rociņas, kas centās noturēt uz vietas, tomēr cīņu zaudējušas, viegli atlaidās. Bija klusums, kas stindzināja ar savu tīrību un nepārprotamo spēku. Bija mēness un vēja auri, kas reizumis atbalsojās katedrāles sienās, pārtraucot visvareno klusumu.
Domas atkal kāpās atpakaļ pie ierastā jautājuma – kāpēc. Kāpēc kapsētā? Vai tad nav citas vietas?
Nē nav. Nekur citur nav tāda miera, klusuma un drošības. Es te nāku jau daudzus gadus. Cik vien sevi atceros, esmu te nācis. Esmu te juties, kā mājās, kā vietā, kur neviens netraucē ar muļķīgām, pasaulīgām lietām, ko pēcgalā vienalga gaida nāve un iznīcība. Es pats esmu šāda lieta. Nožēlojama, iznīcību gaidoša lieta, kas izzudīs nebūtībā.
Tiesa reizēm man šķiet, ka esmu jau izzudis, līdzīgi kā daudzi citi. Tomēr nekad negribas šo domu izdomāt līdz galam. Nevienam jau negribas atzīt savu maznozīmību un nevērtību, bet tieši tādi mēs visi esam – nožēlojami un pašapmierināti āksti, kas ķēmojas attiecīgi laikam, kurā liktenis ir atvēlējis mums pāris gadus, ko izlietot pēc saviem ieskatiem.
Kājas mani nesa tālāk. Šajā kapsētas stūrī es vēl nebiju bijis. Pats nezinu kādēļ vienmēr no tā biju vairījies. Tomēr tagad bija pienācis laiks to apstaigāt. Aplūkot apsūnojušos pieminekļus, kas liecina par pagājušo laiku un cilvēku godību, kas nu ir sabirzusi vienos putekļos ar visu pārējo.
Es apstājos pie kāda visai šķība un laika sagrauzta pieminekļa. Vārds uz tā bija izdzisis un apdrupis, pats piemineklis – apaudzis sūnām un efejām, tik tikko samanāms zāles ceros un efeju stīgās. Noliecos un patīrīju uzrakstu, lai varētu salasīt, kas tur rakstīt. Mēness stars aizdejoja pa iekaltajiem burtiem un es pārsteigumā sarāvos.
Lai gan nekāds lielais pārsteigums tas nebija. Tagad vismaz bija skaidrs kāpēc es mīlēju tieši šo kapsētu. Un kāpēc biju vairījies tieši no šī stūra. Viss nostājās savās vietās. Bet tas nebūt nenozīmēja, ka es pārtraukšu te staigāt. Gluži pretēji, es nekad nepametīšu šo kapsētu, es nekad nebeigšu apjūsmot pieminekļus, mēnesi un veco katedrāli. Nekad nebeigšu apcerēt cilvēku muļķību un aklumu.
Arī vēl daudzus gadus pēc tam, kad pēdējo pieminekli būs sadrupinājusi pēdējā lietuslāse un pēdējo katedrāles mūra smilšu graudu būs apvijusi pēdējā efejas lapa, pēdējo mēness staru būs nozadzis pēdējais cilvēka raidītais skatiens, es turpināšu te klīst un apcerēt visas nevajadzīgās lietas pēdējā pasaulē.
