Parasti redzeti stasti
Kādu dienu, es pastaigājos ar suni pa āru. Bija karsta vasara. Tā kā no manis netālu atradās ezers, nolēmu aiziet tur nopeldēties. Nu, mēs ar suni gājām uz ezera pusi bet mans suns palika pēksņi dīvains. Viņš stopēja, negāja ar mani reizē. Es taču negribēju viņu nožņaugt, jo viņam ir pavadiņš. Paņēmu suni uz rokām un viņš sāka gaudot. Viņš tricēja no bailēm! Es nezināju, ko darīt! Es uz mājām nevarēju viņu aiznest, jo 15 km būtu jājiet un jātur smagu suni? Nu, mēģināju turēt viņu cieši, mierināt, teikt, ka viņš ir labs sunītis un tādā garā. Bijām nokļuvuši pie ezera. Ezers izskatījās nedīrs ar dubļiem, dūņām un zālēm. Bija apkārt koku. Es suni piesēju pie kāda veca koka, lai viņš neaizbēg, bet es, noģērbos un gāju iekšā ūdenī. Suns trīcēja aiz bailēm, viņš nogūlās un gulēja. Ārā palika aukstāks, tā, tik pēkšņi. Man uz ķermeņa uzmetās zosāda. Suns pamodās, un sajuta... nāves smaku. Viņš skaļi rēja, ar ķepām rejot kasījās, raka kaut ko. Viņš rāvās, rāvās un izrāvās un skrēja iekšā ūdenī. Es skaļi bļāvu - Reksi! Ko tu dari? - Suns ielēca ūdeni. Es nekavējoties niru ūdeni reizē, lai glābtu suni, jo viņš nemāk peldēt. Es niru iekšā dziļi un pēksņi es atslēdzos. Man bija tik ļoti auksti! Es nespēju elpot. Tālāk es neko neatceros. Mani atrada kaut kāds Rolands Fenaldels, kurš mani aizveda uz slimnīcu, ārsti bija šokā. Viņi mēģināja mani atdzīvināt ar elektrošoku, bet, paldies dievam, viņiem tas izdevās! Ārsti stāstīja, ka manas acu zīlītes biji pilnīgi melnas, mani atrada piecos no rīta Rolands, kas brauca makšķerēt, es neelpoju, biju bāla un auksta kā ledus. Man bija bail. Man galvā visu laiku skanēja šāds jautājums - Kur ir suns? Kur ir suns? Kur ir suns? - bet, uz šo jautājumu prata atbildēt policija, kas teica, ka suns mani brīdināja ar riešanu, lai ietu mēs prom no ezera, jo ezers ir nolādēts.. Agrāk šajā ezerā nomira maniaks, kurš nogalināja cilvēkus. Es jautāju policijai, kur ir suns. Viņi man atbildēja - Meitenīt, tavs suns ir miris.. viņš gaja slīcināties! Es sāku raudāt, es biju pie visa vainīga, es biju vainīga!!! Es aizgāju pie tā paša ezera, sāku lūgt Dievu, lai naktīs mani apciemo suns.. tā arī bija.
Dažus gadus atpakaļ, mēs ar ģimeni devāmies brīvdienās uz Keipkodas pilsētas nomali. Tur mēs noīrējām mazu, vecu mājiņu, kur palikt vismaz divas nedēļas. Pirmajā stāvā atradās virtuve, dzīvojamā istaba un tualete. Guļamistabas bija otrajā stāvā. Mājā bija arī pagrabs, kurā atradās veļasmašīna, dīvāns un televizors.Pirmajā naktī mēs visi reizē pamodāmies dēļ spalgā kliedziena, kas nāca no manas māsas istabas. Tētis aši ieskrēja viņas istabā un ieslēdzis gaismu, ieraudzīja, ka māsiņa sēdēja gultā, briesmīgi kliegdama un reizē arī raudādama. Mani vecāki pasēdēja pie viņas un nomierināja, līdz meitene beidzot bija pietiekami mierīga, lai pateiktu, kas viņu tā nobiedēja.Viņa teica, ka viņa pamodās nakts vidū briesmīgas smakas dēļ. Kad viņa bija atvērusi acis, pavērās šausmīgs skats – visa istaba, no augšas līdz apakšai bija pārklāta ar asinīm. Asinis bija pa visu grīdu, griesti bija vienos asiņainos roku nospiedumos un pārklāti ar asins šļakatām. Mēs domājām, ka viņa vienkārši bija redzējusi murgu, bet māsa atteicās iet uz savu istabu, palikdama vecāku istabā uz visām atlikušajām dienām.Vienu vakaru mana mamma gatavoja vakariņas pirmā stāva virtuvē un tētis bija aizbraucis uz pilsētu. Mēs ar māsu sēdējām pagrabā un skatījāmies televizoru, kad pēkšņi gaismas lampiņa uzsprāga un televizors izslēdzās, atstājot mūs pilnīgā tumsā. Pagrabs bija palikts neizremontēts līdz galam, tādēļ vecās akmens sienas padarīja šo vietu baisu. Dažas sekundes mēs sēdējām sastingušas, nezinot ko darīt. Un tad mēs sajutām šausminošu smaku. Tā bija drausmīga un kad tā sasniedza mūsu nāsis, mēs sajutāmies mazliet šķebinoši. Tā smaržoja pēc puvušas gaļas. Smaka kļuva aizvien pretīgāka, līdz mēs sadzirdējām skrāpēšanos turpat pie sienas. Kaut kas skrāpēja grīdu vai sienu. Mēs sākām kliegt un taustījāmies p ...
Mazās Holijas vecāki devās biznesa pusdienās un nolīga savai meitiņai auklīti. "Vai es varu dabūt saldējumu?", mazā Holija vaicāja pēc pusdienām. "Protams", auklīte Beatrise atbildēja, "tikai, kur Jums ir saldētava?" "Pagrabā. Tur ir arī rieksti, ķirši un citi saldumi". Kad Beatrise devās pēc saldējuma, viņa palūkojās ārā pa pagraba logu un ieraudzīja mazu meitenīti, stāvam aiz loga un lūkojoties uz viņu. Beatrisei tas nelikās nekas aizdomīgs. Kad Beatrise Holijai iedeva saldējumu, Holija vaicāja: "Vai es varu dabūt karameļu mērci?" "Protams", Beatrise atbildēja un devās uz pagrabu pēc mērces. Kad Beatrise nonāca pagrabā, mazā meitenīte atkal stāvēja aiz loga, tikai tagad viņai mugurā bija sarkans apmetnis. Beatrise mazliet izbrīnījās par to, kā nezināmā meitenīte tik ātri paguva pārģērbties un kas viņa ir. Beatrise devās atpakaļ pie Holijas. Iedevusi Holijai karameļu mērci, Holija vaicāja: "Vai es varu dabūt arī riekstus? "Nopietni?" Beatrise jautāja. "Nu lūdzu!", mazā Holija taujāja. "Nu labi", atbildēja Beatrise un atkal devās lejā pa trepēm. Tiklīdz Beatrise paņēma riekstus no maza skapīša, kas bija iestrādāts sienā, viņa paskatījās ārā pa logu, tur vēl aizvien stāvēja nezināmā meitenīte sarkanajā apmetnī, tikai tagad viņai rokās bija nazis. Beatrise skrēja augšā pa k;apnēm un izlēma zvanīt policijai. "Paaaaldies!", priecīgi sauca Holija, "bet piedod, vai es varu dabūt arī ķirsīti, ko uzlikt saldējuma virspusē?" Negribēdama uztraukt Holiju, Beatrise izlēma aiziet pēc ķiršiem, tad ieslēgties ar Holiju vannasistabā un zvanīt policijai. Kamēr viņas būs ieslēgušās, mazā, nepazīstamā meitene neko viņām nevarēs nodarīt. Beatrise lēnām nokāpa uz pagrabu, trīcošām rokām viņa no ledusskapja izņēma ķiršus, bet pirms došanās atpakaļ viņas skatiens apstājās pie loga. Tur stāvēja tā pati mazā meitene sarkanajā apmetnī, ar nazi rokās, tikai tagad nazis bija asiņains. Pārbiedēta Beatrise skrēja augšā pa kāpnēm un devās pie Holijas, bet Holija bija mirusi. Viņa gulēja asins peļķē. Beatrise ieslēdzās vannasistabā un zvanīja 911. Kad ieradās policija, kopā ar viņiem bija arī Holijas vecāki. Holijas māte raudādama spēra soli tuvāk Beatrisei un čukstot jautāja: "Kas notika?" "Piedodiet, lūdzu piedodiet. Es redzēju meiteni sarkanā apmetnī un ar nazi, pa Jūsu pagraba logu", atbildēja Beatrise. "Mūsu pagrabā nav logu, tikai spoguļi..."
Tas tiešām notika pa īstam! Vienu garlaicīgu, aukstu decembra sestdienu man ar māsīcu nebija ko darīt. Manai māsīcai ļoti patīk runāt par spokiem, kā arī ‘’meklēt’’ tos, taču man ne īpaši. Tā kā mums nebija, ko darīt, es tomēr piekritu izsaukt labo rūķīti. Mēs jau domājām, ka nekas traks nevar notikt, un nekas tāds neeksistē. Mēs spokos izlasījām rakstu ‘’15 veidi kā izsaukt garus un visu pārējo’’. Izlasījām, ka ir jāpaņem balta lapa un uz tās jāuzraksta jā/nē. Tad jāņem balts dieg un jāiever adatā, un pēc tam jāiededzina svece, mēs izvēlējāmies baznīcas sveci. Protams, mēs to aizdedzinājām. Tad mēs paņēmām baltajā diegā ievērto adatu, un to nolikām centrā starp jā/nē. Vecāki arī atradās mājās, un viņi sāka smieties dzirdot, ko mēs darām, bet neaizliedza. Es paņēmu planšetdatoru, un noliku uz izlietnes (mēs to darījām vannasistabā), un sāku filmēt. Tad es izslēdzu gaismu, aiztaisīju durvis, un māsīca vēl pārjautāja, vai es gribu to darīt. Es paņēmu savās rokās adatu ar diegu, un cieši turēju to lapas centrā. Ja jau mēs esam sākušas, tad jāpabeidz. Mēs 4x saucām: labo rūķīt parādies! Nekas nenotika, tikai sveces gaisma kļuva nedaudz bālāka. Kā izlasīju internetā, pēc tam ir jāsaka: labo rūķīt, vai tu te esi?! Mēs abas kopā to pateicām. Adata nedaudz pakustējās un iekrita pie jā. Mēs sabijāmies. Šim rūķītim var prasīt jautājumus ar jā un nē. Es pajautāju: vai man rīt būs laba diena? Adata nedaudz paliecās uz kreiso pusi, taču es neko nejutu. Atbilde bija nē. Mana māsīca pajautāja vēl dažus jautājumus, un tad mēs abas paskatījāmies uz spoguli. Tad pievērsām skatienu lapai, kur jā, bija sašvīkāts. Tam arī bija pavilkta garāka a ‘’kājiņa’’. Manai māsīcai bija tikai 9 tajā laikā, un kā jau bērns, viņa sāka nevaldāmi kliegt un raudāt. Es vairāk nobijos no viņas kliedzieniem, nekā no notikušā... Mēs apķērām mammu, kura gatavoja ēst virtuvē. Viņa pasmējās, un teica, ka tas nav iespējams. Bet tā bija!!! Tad viņa lika šo rūķīti izsaukt vēlreiz un ‘’pateikt’’, lai iet prom, jo kas zin, ko tas vēl var izdarīt. Mēs vairs nekad negribējām saukt rūķīšus, un neiesakām saukt Tev. Planšetdators saplīsa, un līdzi aizgāja video, taču man vēl jāparakņājas, lai atrastu bildi ar ekrānšāviņu, kur pamanījām dīvainu tēlu slīdam gar sienu. To bildi biju aizsūtījusi draudzenei pa skype...
