hey un šeit atkal es ar jaunu varbūt vecu atgadījumu , izklausās pēc totālākā bullshita , bet nu tā bija patiesība . ;)
- un ja būs vairāk labu atsauksmju un plusiņu tad būs arī nākamā daļa :)
kaut kad nesen... #23
53
1
Šitas baisais notikums atgadījās pirms apmēram trīs gadiem , man tad bija 10 gadi . es biju devusies ārā / bija ziema / ar savu māsīcu , viņa bija uz gadu vecāka nekā es . bet viņa vienmēr bija stūlbāka par manīm un vēl līdz šim ir 
tā tad atgriezīšos pie tēmas bija jau kaut kur pulkstens 21:00
loģiski , ka man mamma neļāva tajā vecumā iet tik vēlu ārā , bet tajā dienā es paliku pie māsīcas pa nakti un viņai vecāki arī nebija mājās , bet gan vecākais brālis , viņam bij 19 gadi laikam un viņš skaitījās tāds baigais pohujists un tāpēc viņam bija vienalga cikos mēs atnāksim mājās / .
Reklāma
Es ar māsīcu gājām uz pilskalnu , bija tumšs , jo tuvāk bijām pie pils , jo bailīgāk palika . Kad nonācām pie pils , pār manu ķermeni pārskrēja tādas kā tirpiņas un pēkšņi palika auksts . Tad es māsīcai pateicu , lai ejam prom , jo man bij drausmīgi bail . Viņa man visu laiku tik vien teica ‘ da labi , ko tu rausties ‘ . es nezinu kapēc man tā bija , bet bija reāli tāda juška , ka tulīt notiks tam kam nevajag notikt , nezinu kas tieši , bet kaut kam būs tulīt jānotiek ...
bijām jau nogājušas lejā pa kalnu un gājām uz estrādes pusi . Kad beidzot nonācām pie estrādes viņa man uzsita pa plecu un pateica ‘nu re! Un no kā tu baidījies ? ‘ .Mana atbilde nezinu kapēc bija tāda ‘bļin tu cirvene , lasamies ātrāk prom no šejienes . ‘Viņa vien man pateica , lai beidzu čīkstēt . Tad mēs taisījāmies iet pa estrādes trepēm augšā , un te pēkšņi mēs pamanījām , ka kaut kas,tik nevarēja vien saprast kas tieši , devās pa tām trepēm lejā un diez ko ātri .
Reāli sapratām , ka tas nav cilvēks īsts , jo kājas īpaši labi nevarēja saskatīt , kaut gan tā būtne bija tērpta , baltās drēbēs . Māsīca aizskrēja man pa priekšu un nu jau vairs viņu panākt nevarēju , es arī ātri skriet nevarēju , jo man bija astma . Es visa trīcēju , biju sasvīdusi , man bija panika , bet nekādā gadījumā es neuzdrošinājos kliegt , patiešām nezinu kāpēc .
Reklāma
Tādas lietas kā ‘’telefons’’ man vēl nebija , man tāds parādījās tikai ap 12 gadiem , tākā pazvanīt kādam es nevarēju . Es aizskrēju un paslēpos tuvākajos krūmos . Sēdēju , bija klusums , dzirdēju tikai kā es elpoju un pēkšņi sadzirdēju kaut kādus soļus un man bij tāds ‘nejau tu nopietni , atkal ‘ . šoreiz saņēmos drosmi un skrēju cik vien ātri varēju , bij grūti bet es centos , bailes bija vienkārši neaprakstāmas .
Skrienot es paklupu , ar ļoti lielām grūtībām piecēlos . Biju laimīga par to , ka esmu kalna augšā , man atlika tikai aizkriet kur ir vairāk cilvēku . paskatījos kalna lejā un tur skrēja kaut kāds vīrietis , bāltās lupatās var teikt tā . Klibodama aizskrēju līdz tiltam jo viņš bija vistuvāk un tur arī jau satiku savu māsīcu , tad es viņai sabļāvu virsū un mēs ātri devāmies mājās .
Es biju totāli pārbijusies , māsīca raudāja par to notikumu vēl ilgi , bet nu man tā bija uz kādu laiku trauma , jo es gandrīz veselu mēnesi ne ar vienu var teikt nerunāju vispār , kad gāju ārā tad tikai ar mammu vai brālēnu un tad jau pēc mēneša ar mani atkal viss bija kārtībā , sāku kontaktēties jau vairāk ar visiem un tādā garā .
Tev patiks šie raksti
skaidrs...!?...