-creepypasta-
kāpnes3
61
3
Mana māja ir veca. Tā ir līdz šim vecākā māja mūsu rajonā. Mēs centāmies, lai dzīve ietu uz augšu, lai būtu ērti, un mums bija diezgan labs darbs. Krāsaini pledi uz sasaluša balkona, lampas katrā stūrī. Katrā istabā bija jauki un mūsdienīgi, izņemot pagrabu.
Kad es biju mazs bērns, kad gāju garām kāpnēm, kas nāk no pagraba. Es nezinu, kāpēc man bija bail. Varbūt no spoka, vai monstra tumsā man aiz muguras, kurš mani jau gaida, lai es apgrieztos, lai noķert mani un... es nezinu, kas tas ir.
Bet tagad, kā septiņpadsmit gadus vecs zēns, es kāpju uz augšu pa kāpnēm no mana pagraba, un manas bērna bailes, ilgi apspiestās, nāk atpakaļ. Es saku sev apklust, bet tumšā daļa no manas galvas man saka lai skrienu, lai skrienu TAGAD.. Es jūtu lielu vēlmi paskatīties aiz manis, taču es vēlos arī uzvarēt paranoju, ka notiek manas smadzenēs. Tāpēc es lēnām gāju uz augšu, šķietami nebeidzamām kāpnēm, man svīda plaukstas, un mana sirds traki pukstēja visu ceļu. Bet apmēram desmit soļus no augšas, es jutu kā ledus aukstas rokas cieši apķērās ap manu potīti.
---
Ja patiks tulkošu vēl