Rīdzinieks Longins Švirevičs liktenīgo pavēsti saņēma 1986. gada 8. martā.
kad bija saposies kopā ar radinieku doties makšķerēt. Abi satikās nevis pie upes, bet blakus teltīs Černobiļā. Arī Raimonds, Longina sievas māsasvīrs, tika nosūtīts likvidēt kodolavārijas sekas. Nu jau Raimonds ir aizsaules dārzos, šajā dienā nevar atbraukt arī daudzi citi, lai satiktos pie Černobiļas traģēdijas piemiņas akmens Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas teritorijā. Longins un viņa sieva sāpīgajā dienā pie piemiņas akmens parasti nāk kopā ar meitiņām. Lai arī vēl mazas un grūti izskaidrot, kur tētis bijis un kas tā par traģēdiju. "Tā jau tāda neredzama lieta," domīgi noteic tētis.
Anniņai, tā visi dēvē Longina sievu Annu, spilgtā atmiņā diena, kad vīrs saņēma pavēsti. Dēlam Jānim tolaik bija tikai pieci gadiņi, abi ar tēvu gribējuši iziet laukā pabraukt ar ritenīti. "Kā vēra durvis, tā nāca pretī ar pavēsti. Liktenīgi," teic Anniņa. Longins stāsta, ka jau nojautis, ka varētu būt sarakstos, jo viņa armijas specialitāte ir ķīmiķis. "Tieši iepriekšējā vakarā enciklopēdijā pētījām atomreaktora uzbūvi. Amerikas balss jau noziņoja, kas noticis, visu zinājām."
Anniņa atceras baiso neziņu – trīs nedēļas no vīra neesot saņēmusi nevienu vēstuli. Anna uztraukusies, jo Longins aizbraucis slims, viņam bija alerģisko iesnu saasinājums. "Neviens neticēja, ka viņiem tur nav zāļu. Visi tikai teica – tur jau visiem dod šņabi. Bet tā nav taisnība. Tolaik es arī pati ļoti slimoju, Jānītis vakaros mani mierināja, teikdams: mammīt, neraudi."
Longins mazgāja automašīnas, kas izbrauca no kodolreaktora katastrofas zonas, turklāt Černobiļā sabijis ilgāk, nekā atļauts. "Bija jāsagaida maiņa, profesija pret profesiju, citādi prom braukt nedrīkstēja." Longins Švirevičs zina, ka ir smagā metāla nēsātājs; organismā konstatēts stroncijs un svins, piešķirta otrā invaliditātes grupa uz mūžu. Ļoti sāp mugura, naktī kājas nežēlīgi rauj krampji, plaukstas plaisā līdz asinīm.
Dāvanā – dvīnītes
Longins atgriezās no Černobiļas, dzīve turpinājās. Švireviči ļoti vēlējās vēl vienu bērniņu. "Taču visu laiku bija spontānie, tagad es tik saprotu, kāpēc... Tāpēc mirkli, kad pieteicās dvīnītes, mēs uzskatām par Dieva dāvanu," izjusti teic Anniņa. Gadījies tā neparasti. Kolēģīte bija manījusi, cik Anniņa sirsnīgi izturas pret viņas meitiņu, un reiz teikusi, ka arī Annai vajadzētu kādu mazo. "Viņai tā esot pavēstījusi iekšējā balss. Un tad viņa piebilda: vislabāk, ja būtu dvīnīši... Man bija 46 gadi, kad piedzima Māra un Marta. Tolaik laulībā jau bijām nodzīvojuši 26 gadus. Dzemdību namā mums teica, ka tik laimīgi cilvēki sen nav redzēti," smaida Anniņa.
Ar Longinu viņa iepazinusies kombinātā Māksla, abi tur strādājuši. "Viņš nēsāja dzintara piespraudi, bija iesaukts par Dzintarpuiku. Iepatikāmies viens otram, kad braucām ekskursijā uz Sāremā salu. Šogad laulībā nosvinējām 33 gadus. Dzīvojam saticīgi, mums ir mīļš un labs tētis," stāsta Anniņa.
Kad mazās pirmo reizi aizgājušas uz bērnudārzu, viņām prasīts, kā sauc vecākus. Marta un Māra visu paskaidrojušas. Vakarā audzinātāja stāsta: to, ka mamma ir Anna, mēs uzzinājām, bet vai tad tētim vārds ir Mīlulītis?! Mazās teikušas tā: tētis ir mīlulītis Longins. To otro vārdu neviens neesot sapratis...
Mazās ar āmuriem
Vaicāju Longinam, vai viņam daudz iznāk domāt par Černobiļu. Sirmais vīrs skatās domīgi, tad iesāk runāt par attieksmi. Trolejbusā rādi Černobiļas avārijas seku likvidētāja apliecību, bet konduktors nobubina: ā, jūs tur aizbraucāt lielu naudu pelnīt. Citi izsakoties vēl nicīgāk: černobilietis, ko var gribēt, viņi visi dzērāji... Tas ļoti sāp.
Švireviču ģimenei mīļa un tuva ir latviešu tautas māksla. Kad vēl bija dzīvs Brīvības pieminekļa zvaigžņu kalējs Arnolds Naike, Longins sācis darboties viņa vadītajā studijā Cilnis, bet tagad jau daudzus gadus pats ir studijas vadītājs. Savukārt Anna mājās darina tautastērpus un suvenīru lellītes, bet Longins izgatavo tautastērpiem un krekliem - saktas, ņieburiem pogas. Mazās palīdz, jau no trīs gadu vecuma piedalās amatniecībā. Palīdz mammai vērt pērlītes, sapin suvenīru lellītēm bizītes, gatavo spangas – tās ir tādas kā mazas podziņas –, puslodītes pie spangu vainaga, kāds raksturīgs Kurzemei.
Kad notiek amatu dienas vai citi svētki, Švireviči visi ir klāt. "Tētis darina rotas, mazās klapē spangas. Nav jau nekā grūta, liek formā un ar āmuru uzsit."
Šeit ir redzmas Kādu ceļotāju foto stāsts uz čenobiļu !
http://www.industreality.lv/archives/313?shashin_album_key=1
:D
