Tukšajos Ņujorkas pazemes tuneļos nav sastopams neviens cilvēks. Nogrimušajos vagonos trako dažādu sugu zivju bari. Civilizācija ir zaudējusi evolūcijas cīņā… Protams, šī aina ir izdomāta.
Kas gan notiks ar planētu pēc mūsu izmiršanas? Kādas ģeoloģiskās pēdas pēc sevis atstāsim uz Zemes? Kāds liktenis sagaida mūsu zinātniskās domas un saimnieciskās darbības pieminekļus? Vai patiešām esat kaut ko paliekošu radījuši uz sauszemes vai ūdeņu plašumos?
Dažos gadu desmitos daba atgūs visu to, ko tai atņēmis (pareizāk sakot – tikai iedomājies, ka atņēmis) cilvēks. Bet mums taču ir pārliecība, ka esam jau neatgriezeniski mainījuši dabu, ievainojuši to tiktāl, ka vairs nav iespējams no šiem ievainojumiem atgūties. Lūk, ar ko iezīmēts mūsu apdzīvotais areāls no viena pola līdz otram: izcirsti meži, teju vai ar “visu Mendeļejeva tabulu” saindētas upes, globālās sasilšanas iespaidā no krastiem izgājušas jūras.
Mēs esam pieraduši uzskatīt, ka Homo sapiens ir dzīvnieku suga, kas spēcīgi iespaidojusi biosfēru un to pārveidojusi. Vai patiešām daba ir tik vārga, ka nespēs pārvarēt cilvēka izraisītās sekas uz Zemes, kad mūsu vairs nebūs?
Ja ielūkojas pagātnē, varam atcerēties ne mazumu pamestu apdzīvoto vietu, izmirušu pilsētu, izdedzinātu zemju. Un tas liecina, ka katru reizi “kulturālais” pārvērties drupās, piekāpjoties neatvairāmajam “bioloģiskā” uznācienam. Meži un tuksneši pārsteidzoši ātri pārņēmuši savā pārvaldījumā to, ko nav spējis nosargāt cilvēks.
Pietiekami daudz pamesto pilsētu, kas iekarotāju vai kādu citu iemeslu dēļ izpostītas senatnē, apliecina, ka lielākajai daļai šo “pieminekļu” tomēr ir ļoti īss mūžs.
Bez apkures tūlīt pat sasals un saplīsīs visas iespējamās caurules, un tad būves materiāls būs pakļauts regulārām un cikliskām nelabvēlīgajām slodzēm: sasalt – atkust, sasalt – atkust un tā bez gala. Sāks streikot apmetums, metāla detaļas sarūsēs, dēļi un sijas pūs. Allaž bīstamie zibens spērieni netraucēti izraisīs milzīgus ugunsgrēkus, jo jebkurā cilvēku pamestajā pilsētā būs palikusi gūzma degmateriālu.
Koku saknes, netraucēti iedzīvojoties pie sienām un, iespējams, pat ieaugot tajās, pakāpeniski tās graus, vēl jo vairāk tāpēc, ka erozijas procesi spējuši dragāt arī granīta klintis, tāpēc šai stihijai tāds nieks vien būs mūsu izgudrotais betons. Vētras un lietusgāzes neizbēgami izsitīs visus stiklus, un šī ārēji daiļā čaula no debesskrāpjiem bez mūsu aprūpes nolobīsies, bet paši augstie nami, tos pastāvīgi neremontējot, ātri vien sabruks pār tukšajām autostrādēm, sagraujot arī tukšās mājas līdzās.
Ticamāk, ka tieši modernākās būves izrādīsies visīslaicīgākās, visnedrošākās un nestabilākās. Proti, ja betons spētu saglabāties ilgstoši, būvuzņēmumi jau sen būtu izputējuši. Pagaidām gan tie plaukst un zeļ.
Taču Ankoras templis, Ķelnes katedrāle, Ēģiptes piramīdas, Maskavas Kremlis un pat seismiski nestabilā Stambulas Sofijas katedrāle bez mums pastāvētu vismaz dažus gadu tūkstošus, lai arī pakāpeniski pārvērstos bezveidīgos monstros. Toties 20. gadsimta īpašais lepnums “Empire State Building” jau sen būs sagruvis bez pēdām.
Sērdienīgās metropoles ielas iegrims, pa to joslām sāks plūst upes, veidojot kaskādes grunts izskalojumos vai iegāžoties kādu laukumu aizņēmušā ezeriņā. Turklāt tas attiecas ne tikai uz Ņujorku. Jau pēc pirmajām pamatīgajām lietavām daudzās tukšajās pilsētās kanalizācijas lūkas būs piedzītas ar lapām un atkritumiem, bet ūdens, kam nebūs citas iespējas iesūkties augsnē, applūdinās ielas kopā ar pamestajām automašīnām.
Ar laiku Zemes “ievainojumi” – pilsētas – aizaugs, aprētojums aizvilksies. Gan flora, gan fauna būs ieguvējas.
Šobrīd katru gadu miljoniem putnu aiziet bojā no rūpniecības indēm, lidojumā atsitoties pret spoguļveidīgo debesskrāpja spoku vai arī zaudē spēkus no tā, ka sezonas pārlidojumu laikā tiem prātus jauc neona reklāmu haoss, kas dažkārt spiež stundām ilgi bezjēdzīgi riņķot gaisā. Pasaule bez cilvēka vispirms kļūs tieši par putnu pasauli. Visviet izdzisīs ugunis, toties ieskanēsies putnu baru spārnu švīkstoņa un sasaukšanās balsis. Aprēķināts, ka putnu kopējais skaits pieaugs aptuveni par vienu miljardu gadā.
Patlaban apdraudētie tropiskie meži atkal pārliecinoši uzbruks bijušajām sojas plantācijām. Āzijā un Āfrikā strauji palielināsies dzīvnieku skaits, savukārt jūrās atjaunosies zivju populācija.
Lai cilvēce spētu ilgtspējīgi sadzīvot ar Zemi un tās biosfēru ir radikāli jāmaina cilvēku domāšanas veids un, lai arī kā mums to negribētos, jāsamazinās cilvēku skaitam.
Pa lieliem vilcieniem,cilvēku suga nav pelnījusi tik brīnišķīgu pasauli,kā zeme.Tā ir apm 4.6 miljardu gadu veca un cilvēks to ir gandrīz pilnībā iznīcinājis vien nieka 150 gadu laikā.Tas ir nožēlojami,ka paaudze paaudzē neko nav mācījusies,bet turpina doties iznīcībā.
gandriz neko neatstasim(atvainojos, ka nav garumzimes), pec manam domam katrai rasei ir paredzets izmirt, Dinozauri izmira, radas cilveks, cilveks izmirs radisies kada cita rase, nebeidzams cikls, ja vien cilvece sev dotaja laika nebus paspejusi atrast majas uz citas planetas, nodrosinot savas sugas neizmirstibu
Ja sii ir pasaule bez cilveekiem, kurs uznem sos attelus no paraleelaas pasaules un paarsuutiis mums? (es zinu ,ka tas ir extremaali stuulbs jautaajums ,bet es sen neesmu rakstiijis komentaarus)
Loti labs un interesants raksts! 
