Viņa pie manis peldēja15

Es vienmēr esmu baidījies būt pilnībā iegrimis ūdenī. Ne jau tādēļ, ka nemāku peldēt vai kā. Mans tēvs man teica, ka tad, kad biju jaunāks, es gandrīz noslīku.

Es no tā baidījos tādēļ, ka, cik daudz varu atcerēties, vienmēr, kad esmu zem ūdens un paskatos augšup uz ūdens virsmu, es redzu sievieti, kas cenšas tikt pie manis. Viņai piemita silts smaids, vizuļojoši, zeltaini mati un tumši zilas acis. Pat ja es atrados vannā, viņa centās pie manis tikt. Tas notika vienmēr, priekš manis tas bija normāli.

Tas bija nepatīkami, bet tai pat laikā nomierinoši. Viņa vienmēr man lika justies it kā tas bija normāli. Es vienalga no tā izvairījos, jo es biju tikai bērns un tas mani biedēja.

Es nekad to neteicu savam tēvam, kad biju vēl bērns, bet es biju viņam jautājis par savu mammu. Viņš nekad negribēja par viņu runāt. Dažreiz viņš pat palika ļoti dusmīgs uz mani, kad ļoti gribēju par viņu ko uzzināt. 

Tikai nesen es viņam pastāstīju par šo parādību. Viņš gandrīz vai iegrima savā telefonā un pilnībā ignorēja mani; bija acīm redzami, viņš kaut ko zināja, tikai negribēja par to runāt. Es viņam atkal pajautāju par savu mammu. Viņš joprojām neteica neko daudz, tikai to, ka viņa nomira tad, kad biju jauns, to, ka viņa mani mīlēja un to, ka viņai acis un mati bija tieši tādā pašā krāsā kā man.

Tādēļ es pats sāku par viņu meklēt informāciju, noskaidrojot viņas vārdu savā dzimšanas apliecībā, meklējot visādas atsauces, jaunumus par zēnu, kurš gandrīz noslīka, jebko. Visvairāk es vēlējos atrast bildi, kas sakristu ar manu sargeņģeli.

 Šodien, ieracies mūsu bibliotēkā, es to atradu.

"Marija Vitija, 28, noslīka vakardienas vakarā pēc tam, kad pārkāpa pāri žogam un iekrita upē. Bēres ģimene plāno 25. datumā. Marija bija arestēta vien sešus mēnešus iepriekš pēc tam, kad viņa bija veikusi slepkavības mēģinājumu. Viņas vīrs, Daniels Vitijs, reaģēja pietiekami ātri, lai izglābtu viņu bērnu - zīdaini, kad viņa mēģināja to noslīcināt vannā."