Vilkacis, vilkatis, vilkateks, arī kadars, arī zināms kā likantrops vai vilkcilvēks, ir mitoloģiski cilvēki ar spēju pārvērsties par vilku vai vilkveidīgiem radījumiem, ar paša gribu, cita vilkača koduma dēļ vai lāsta iespaidā. Viduslaiku hroniķis Gervase Tilburijs asociēja pārvēršanos pilnmēness dēļ; lai gan ir pierādījumi, ka tāds pieņēmums eksistēja jauSenā Grieķa Petroniusa rakstos. Šīs pieņēmums tika reti saistīts ar vilkaci, līdz ideju paņēma Gervase. Formu mainītāji, līdzīgi vilkačiem ir daudz pasauļu tautu pasakās, lai gan vairums no tiem var pārvērsties arī citās formās.
Vilkači ir populārs mūsdienu fantastiku grāmatu un filmu tēls, kur viņiem ir piedēvētas īpašības, kas atšķiras no folkloras, piemēram, kā vājība pret sudraba lodēm.
Tēmas par vilkačiem neizsīka, jo jau 20.gs. šai tēmai veltīja daudz filmas piemēri : „Cilvēks - vilks” (1941), „Frankenšteins satiek cilvēku - vilku” (1943), „Sieviete — vilcene Londonā” (1946), „Vilkacis” (1956), „Es biju pusaudzis - vilkacis” (1957), „Vilkacis meiteņu guļamistabā” (1961). Šī ir tikai mazākā daļa no 50 izdotajām filmām , kuras atrodas Volta Lī „Fantastisko filmu katalogā”. Vispopulārākais no kino ekrāna vilkačiem bija Lons Čeins Jaunākais, kura grimēšana ilga vairāk par 6 stundām. Filmās attēlotie vilkači ir dažādi, tie bija mākslinieciski izveidoti un pat daudzreiz simpātiski, bet bieži tos attēloja kā atbaidošus pat asinskārus radījumus.
Mūsdienu literatūra mums sniedz plašāku vilkača tēla raksturojumu. Filmas un izdotās grāmatas papildina žurnālistu reportāžas par tā saucamajiem „vilkaču noziegumiem”. Kā piemērs ir Londonas avīze „Daily Mail”, kura 1976 .g. 17. novembra numurā bija publicējuši reportāžu ar uzrakstu „Mēs noķērām slepkavu - vilkaci”. Tajā bija sīki aprakstīts par noziedznieku, kurš bija izdarījis ļoti daudz slepkavības. Viņš bija pazīstams ar iesauku „Parīzes vilkacis”
VAI VILKAČI TIEŠĀM IR BIJUŠI?
Daudzi zinātnieki un filozofi savā starpā ļoti ilga laika periodā ir strīdējušies, vai vispār vilkači ir eksistējuši. Daudzi autori uzskatīja, ka īsta vilkača teorija ir neiespējama, bet par vilkačiem uzskata cilvēkus, kuri ir psihiski nelīdzsvaroti un, kuri sevi iztēlojas kā dzīvnieku.
Vēl kāda iespēja zinātniekiem ienāca prātā, ka ar melnās maģijas palīdzību varētu pārvērsties par vilkati, bet divi dominikāņu mūki Džeimss Špringers un Henrijs Krāmers apgalvo: „Tas nav iespējams!” Viņi piebilda vēl: „Ka ar dažādu veidu maisījumiem un hipnozes palīdzību to laiku „burvji” varēja pārliecināt cilvēkus, ka tie ir pārvērsti par kādu zvēru, bet pēc fizikālām īpašībām cilvēks par vilku nevar pārvērties.”
Tajos laikos bija pieņemts viedoklis, ka vilkači ir ļauni cilvēki, kurus augstākie spēki ir sodījuši, pārvēršot tos par zvēriem. Austrumeiropā un Centrāleiropā valdīja uzskats, ka par vilkačiem ir kļuvuši raganu un burvju slepenā plāna rezultātā. Dēļ šīm ilūzijām tika izveidotas daudzas un dažādas sarežģītas procedūras, kas varētu atbrīvot nolādētos cilvēkus no uzliktā lāsta.
Daudzās sengrieķu leģendās tiek pieminēti dažādi gadījumi, kuros cilvēki ir pārvērtušies par vilkačiem. Kā piemērs, kādā leģendā rakstīts, ka Arkādijā cilvēki sevi pārvērtuši par vilkiem, lai to panāktu viņi piedalījās īpašās iesvētīšanas ceremonijās. Cilvēki, kuri vēlējās pārvērsties par vilkiem tika aizvesti uz nomaļiem purviem. Pie purva šie cilvēki nometuši apģērbu un devušies pa dumbrāju uz īpašu salu. Šajā salā cilvēkus sagaidīja cilvēkvilki — un beigās visi laimīgi kopā dzīvojuši.
Viduslaikos, it īpaši Eiropā, vilkača tēls tika pielīdzināts citiem dzīvniekiem. Tajos laikos iedzīvotāji ticēja, ka cilvēki spēj pārvērsties par lāci, cūku vai par aitu. Bet dīvaini tas, ka pārvēršoties par aitu tā taču nenodarītu nekādu postījumu, bet laiki iet un daudz kas mainās, bet ticējumi par vilkačiem turpina dzīvot. Nedaudzi nostāsti ir nonākuši pat līdz mūsdienām un tie ir izraisījuši lielas nesaskaņas starp zoologiem un vēsturniekiem.
Mūsdienās pat Bretaņas un Normandijas apgabalos vēl tic, ka cilvēks spēj pārvērsties par vilku. Bretaņā ir tāds uzskats, ka valkājot vilka ādu cilvēks iegūst kādu daļu no dzīvnieka īpašībām, bet pēc tam ar laiku pārtop par vilku. Šāda veida leģenda dod iespēju vilkatim izveseļoties. Bet bija pieņemts uzskats, ka vilkacim nepieciešams pakasīt degungalu, lai izdalītos trīs asins pilieni, tādejādi vilkacis atbrīvojas no lāsta. Bet Normandijā par vilkačiem uzskatīja cilvēkus, kuri pametuši baznīcu.
Nostāsti pamatā ir cēlušies no Francijas un Vācijas apgabaliem, bet arī Krievijā un Austrijā dzīvo leģendas par vilkačiem un likoreksiju (tas ir stāvoklis, kad cilvēkam ir dažādi citi simptomi un tam līdzās vēl ir liela vilka apetīte, un šie cilvēki sevi uztver par vilkiem.
Visu apkopojot ir secināts, ka ar likantropijas slimība ir skārusi daudzas tautas un pat valstis. Un tādēļ arī katrā apgabalā ir izveidojušies līdzīgi, bet tajā pašā laikā arī atšķirīgi nostāsti un leģendas par vilkačiem.
15.gs. līdz 19.gs. bija izgatavoti daudz un dažādi augu maisījumi, kas ļoti ieinteresēja zinātkārus cilvēkus, kuri vēlējās pārvērsties par vilku.
KĀ KĻŪT PAR VILKU?
Ja nu jūs kādu iemeslu dēļ vēlaties pārtapt par vilkaci, dalīt savu apziņu un ķermeni ar vilku, dzīvot divas dzīves vienā, izbaudīt gan cilvēka, gan zvēra dabu, tad zināt, ka saskaņā ar seniem mītiem tā var būt liktenīga un bīstama, lai gan realizējama izvēle. Jau kopš senseniem laikiem zināmi vairāki veidi, kā iespējams pārvērsties par vilkaci. Pašmāju receptes iesaka pusnaktī kailam izlīst caur tāda koka sakni, kam izliekums pacēlies virs zemes, bet abi gali atrodas zemē. Ekstrēmāku izjūtu cienītājiem varētu patikt paņēmiens, kur jāizlien caur tādu koku, ko pērkons nospēris un kam galotne gāžoties iedzīta zemē, bet resgalis vēl turas pie celma. Taču brīdī, kad šāds koks ir atrasts, viss tikai sākas - cilvēkam jānoģērbjas plikam, jāizlien caur koka vai saknes apakšu un jāsaka: "Es gribu būt vilks!" Ja viss izdarīts pareizi, cilvēks par tādu pārvēršas. Lai atgrieztos cilvēka ķermenī, viss jādara otrādā un jāsaka: "Es gribu būt cilvēks!"
Diemžēl par vilkaci iespējams pārtapt, pašam to arī nevēloties. Tas var būt lāsts, burvestības rezultāts vai mantotas "nolādētas asinis". Latvieši šos nelaimīgos saukuši par uzdzirdītajiem vilkačiem. Zināmi vairāki nostāsti par šādiem radījumiem, kas gribējuši atbrīvoties no vilka dabas un nomirt kā mierīgi cilvēki. Tad nu viņi lūkojuši pēc upura, kuram iedzirdīt savu "amatu". Iedzirdāmo dzērienu, visbiežāk alu, apvārdoja: "Tādas pašas drēbes tev kā man, pelēki svārki, gara aste."
Savukārt burvji šādā veidā nereti mēdza atriebties. Ir zināms nostāsts par burvi, kas reiz gribējis apprecēt skaistu jaunavu, bet šī negājusi pie tāda vīra. Pēc kāda laika jaunava dzērusi kāzas ar iecerēto puisi. Taču, kad kāzinieki braukuši no baznīcas atpakaļ, burvis tos pierunājis iedzert glāzīti brandvīna. Tas izrādījies liktenīgi. Tikko iedzēruši, visi atkrituši augšpēdus, pārmetuši trīsreiz kūleņus un kļuvuši par vilkačiem.
Pret savu gribu par vilku varot kļūt arī cilvēks, kuru nolādējusi māte. Tādam zvēram gan varot atdot iepriekšējo veidolu, ja vien viņu izdodas pazīt īstu vilku barā. Tad vilkacim jāiebaro īpašs baznīcā svētīts ēdiens.
Cilvēki, kas ne pēc savas gribas pārtapuši par zvēriem, dzīvojot kā izraidītie vilki, klīstot pa vienam vai baros. Reizēm viņi rodot kopīgu valodu ar citiem meža zvēriem. Naktīs tie uzturoties sava ciema tuvumā, izmisīgi gaudojot un tā paužot šķiršanās sāpes no radiniekiem, un apraudot savu nelaimīgo likteni.
