Vandzenes muiža nav tik bagāta ar leģendām un spoku stāstiem kā citas pilis Latvijā, tomēr arī par Vandzenes muižu klīst dažādi nostāsti.
Kāds stāsts ir par to, ka muižas sienās esot iemūrēti cilvēki (tāpat kā daudzās citās muižās un pilīs). Vēl kāds cits stāsts vēsta par zaldātiem, kuri muižā spokojoties. Tā kā šeit kādreiz esot bijusi lazarete, kurā ārstējušies (daudzi tā arī neizārstējušies un šeit miruši) zaldāti, ir pilnīgi loģiski, ka viņu gari klīst apkārt. Ļaudis runā, ka kādreiz, barona laikos, muižā ir bijis izbūvēts pazemes tunelis uz Dārtes baznīcu. Ir arī cilvēki, kuri ir piedzīvojuši dažādus spokainus notikumus. Tādus kā durvju atvēršanos, kaut gan neviens tām pat pirkstu nav pielicis, arī caurvējš vai kāds cits ietekmējošs faktors tajā laikā nav ticis novērots. Vai arī dīvainas soļu skaņas un pat skolas zvana zvanīšana vēlu vakarā, kad skolas telpas jau bijušas slēgtas un tajās nebija nevienas dzīvas dvēseles... Ir kāds savādāks stāsts par divām vecām kundzēm, kuras fotografējušās muižas priekšā, uz trepēm. Viss it kā bijis jauki, bet kad bildes bijušas attīstītas, atklājās kaut kas šausmīgs: starp abām kundzēm atradās kāds vīrietis (fotografēšanās laikā neviens pat tuvumā nebija), kurš bija viss asiņains, notīts ar dzeloņdrātīm. Kas tas bija – to neviens nezin. Pavisam nesen, kāda Vandzenes vidusskolas skolniece telpā, kur tagad atrodas meiteņu tualetes, bija redzējusi kādu baltu tēlu, Balto dāmu. Viņa paslīdējusi viņai garām kā auksta vēja dvaša.
