Vampīrs ir mitoloģijā vai folklorā sastopama mītiska būtne, kura izdzīvo, pārtiekot no asinīm. Folkloristiskos stāstos nemirstīgie vampīri bieži apciemo savus mīļotos, kā arī izraisa postu vai pat sēj nāvi apkārtnē, kurā tie dzīvoja, kad bija dzīvi. Šajos stāstos tie nēsā līķautus un bieži tiek aprakstīti, ka ir melnīgsnēji ar sārtu vai tumšu seju, kurš ir krasi atšķirīgs uzskats par vampīriem no tā, kas ir izplatīts mūsdienās. Kopš 19. gadsimta uzskata, ka tie ir bāli un miesās vāji tēli. Lai gan vampīriskie tēli ir sastopami daudzās kultūrās, termins vampīrs kļuva plaši pielietos tikai sākot ar 18. gadsimta sākumu, kad Rietumeiropā ienāca vampīru māņticība no reģioniem, kur jau pirms tam leģendas par tiem bija plaši izplatītas, kā, piemēram, no Austrumeiropas un Balkāniem,[1] lai gan vietējie tos dēvēja citos vārdos, piemēram, Grieķijā par vrykolakas, Rumānijā - strigoi. Līdz ar vampīru māņticības palielināšanos, Eiropā bija novērojamas masu histērijas un bija pat gadījumi, kad līķus uzdūra uz mietiem un cilvēki tika apsudzēti vampīrismā.
Vampīrs lielākoties ir atdzīvojies miris cilvēks. Vampīriem bieži piedēvētas arī dažādas brīnumainas īpašības, piemēram, pārdabisks fiziskais spēks un ātrums, spēja pārvērsties par dzīvniekiem, ietekmēt laikapstākļus u.tml. Dažu tautu kultūrās vampīri attēloti arī kā dēmoni vai dzīvnieki (sikspārņi, suņi, zirnekļi u.c.). Vampīra tēls ir bieži izplatīts ne tikai folklorā, bet arī kino un literatūrā.
