No mirušajiem piecēlies radījums ar pārdabiskām spējām, kas sūc dzīvo cilvēku asinis – visnotaļ biedējošs tipiņš, vai ne? Lai arī ko stāstītu senās teikas un leģendas, šodien vampīrs kļuvis skaists, gudrs un valdzinošs.
Vārdam „vampīrs” ir vairākas nozīmes:
Mitoloģijā – mironis, kas pa naktīm klaiņo apkārt un uzglūn cilvēkiem. Nežēlīgs cilvēks, kas moka un ekspluatē citus. Tropos (galvenokārt Dienvidamerikā) dzīvojošs sikspārņu kārtas zīdītājs.Vārds „vampīrs” angļu valodā pirmoreiz minēts 1734. gadā, bet vācu valodā vēl agrāk – 1718. gadā.
Kā izskatās īsts vampīrs?
Ir grūti noteikt vienu precīzu vampīra vizuālo tēlu, jo Eiropas leģendās un arī Holivudas filmās to ir tik daudz un dažādu. Piemēram, Transilvānijas vampīri bija izdēdējuši, bāli, un viņiem bija gari roku nagi. Bulgārijas vampīriem bijusi tikai viena nāss. Bavāriešu vampīri gulējuši ar sakrustotām rokām un vienu atvērtu aci. Morāviešu vampīri uzbrukuši tikai kailiem cilvēkiem, bet albāniešu vampīri valkājuši augstpapēžu apavus.
Stāsti par šiem mistiskajiem briesmoņiem radās Eiropā, bet tiklīdz tie izplatījās arī citur pasaulē, radās vēl vairāki vampīru tēli. Piemēram, meksikāņu vampīriem galvas vietā bijis tikai galvaskauss, brazīliešu vampīriem – spalvainas pēdas, bet Kanādas kalnu vampīri uzbrukuši ar saviem deguniem, cenšoties pielavīties upuru ausīm. Tāpat vampīriem nereti piedēvētas spējas pārvērsties par sikspārņiem, žurkām, suņiem, vilkiem, zirnekļiem un pat kodēm.
Kur radies šodienas vampīrs?
Mīts par vampīru, kādu mēs to iedomājamies, redzam filmās un lasām romānos, radies no Austrumeiropas folkloras. Viņu vampīrs bija būtne, kas nogalina cilvēkus, upuri pārvēršot par vampīru. Kļūt par vampīriem varēja pašnāvnieki, ķeceri vai noziedznieki. Tāpat tika uzskatīts, ka par vampīriem kļūst priekšlaicīgi dzimušie, tie, kam dzimstot bija zobi vai aste, bērni, kas bija ieņemti nelabvēlīgās dienās, kā arī nepareizi apglabātie ļaudis. Divi pareizas apglabāšanas noteikumi bija krusta ielikšana kapā un skaidu sabēršana, jo saskaņā ar ticējumu vampīrs nespēja piecelties no zārka, pirms šīs skaidas nebija saskaitījis.
Zinātnieki vampīriem netic
Zinātnieki savos pieņēmumos balstās uz faktiem, nevis leģendām, tāpēc viņi prot pamatot savu neticību vampīru eksistencei. 2006. gadā divi amerikāņu zinātnieki publicēja savu pētījumu par to, ka vampīri nav matemātiski iespējama parādība. Ja katrs vampīra kodiens radītu jaunu vampīru, pēc dažiem simtiem gadu lielākā daļa cilvēku būtu kļuvuši par vampīriem. Un ar ko gan viņi barotos?
Slimība, kas pārvērš par vampīra līdzinieku
Daži zinātnieki uzskata, ka stāstus par vampīriem varēja radīt slimība porfīrija, ar kuru piedzimst viens no 200 tūkstošiem cilvēku. Šīs slimības simptomi perfekti atbilst vampīra tēlam – slimniekam ir traucēta asinsrite, tāpēc āda kļūst gaišāka un parādīšanās saulē rada ciešanas. Tāpat saslimušajam izkalst smaganas, tās kļūst cietas un atsedz zobus. Pa dienu viņš ir pasīvs, bet spēkus sāk atgūt vakarā. Starp citu, arī ķiplokus šie slimnieki nepanes. Vai nav viens īstens vampīrs – un kāds tur brīnums, ka senajos laikos šos slimniekus vēlējās iznīdēt?! Šodien porfīrija ir ārstējama.
Leģenda par Drakulu
1430. gadā pasaulē nāca viens no visu laiku slavenākajiem vampīriem Vlads Tepešs jeb Drakula. Viņš bija Valahijas princis. Iesauka Drakula, visticamāk, cēlusies no viņa šausmīgajām spīdzināšanas un nāves sodu izpildīšanas metodēm. Stāsti par cietsirdīgo princi, kas dzēris savu upuru asinis, deva jaunu iedvesmu vampīru mītiem. Viņš dzīves laikā nāvessodu izpildījis 40 līdz 70 tūkstošiem ļaužu. Tiek uzskatīts, ka tieši Vlads ir slavenā autora Brēma Stokera darbaDrakula galvenais varonis – romānā minēts, ka Tepešs pēc nāves kļuva par asinssūcēju.
