Tas notika kādus 3 gadus pēc vecmāmiņas nomiršanas. Kādu dienu es ar savu māsu un viņas draudzeni sēdējām savā istabā un tad mēs dzirdējām, ka no vecāku istabas sāka skanēt durvju zvans. Mēs aizgājām uz vecāku istabu paskatīties un domājām, ka zvans vienkārši atspiedās pret kautkurieni un iezvanijās. Tad mēs aizgājām atpakaļ uz savu istabu. Pēc kāda laika tas pats durvja zvans iezvanijās atkal, bet tagad no turienes skanēja ļoti dīvaina un čarkstoša dziesma. Tā neskanēja tā kā iepriekš. Mums palika neomulīgi. Nākošajā dienā mēs ar māsu sēdējam istabā un kaut ko spēlējām. Pēkšņi pielekajamā apgāzās gludināmais dēlis, kurš nekādīgi pats nevarētu apgāsties un neviens cits nebija mūsu mājā. Mūsu istabā mēs guļam pie lieliem spoguļiem. Dažās naktīs man šķiet, ka kāds paiet garām spoguļiem, jo kad viņiem kāds paiet garām viņi sāk kustēties. Man šķiet ka tas ir vecmāmiņas gars.
Tev patiks šie raksti
