Sarkanas, karstas liesmu mēles, nebeidzams ugunīgas lavas izplatījums, kur neizsakāmās ciešanās svaidās un lokās grēcinieku dvēseles, izpirkdamas savus grēkus... Ainu nedaudz komisku padara čuguna katli, pilni ar dvēselēm, stratēģiski izvietoti mazāk karstās vietās, un spalvainie velni (kā viņiem tās spalvas vēl nav nosvilušas?), kas met pagales zem katliem. It kā tur vēl būtu speciāli jākurina, ha! Vai tās ir mūsu nožēlojamās dzīves nenovēršamās beigas? Vai tā ir bijis vienmēr? Izrādās, ka nē.
Elle ir samērā nesens kosmiskās infrastruktūras modernizējums. Līdz kristietībai aizkapa pasaule bija krietni vien garlaicīgāka un jāsaka, arī vēsāka vieta. Kopš Kristus pateica spārnotos vārdus: "Neviens netiks glābts, kā vien caur mani!" baznīcas gudrās galvas krietni vien nopūlējušās izskaidrot stulbajai populācijai, no kā tad viņiem īsti jātop glābtiem. Jāteic, ka tas sagādāja baznīckungiem ne mazumu grūtību, jo, kā izrādās, Vecajā derībā tāda īsta priekštata par to, kas tad tik briesmīgs cilvēku pēc nāves sagaida, nav! (SHEOL (Ebreju) – vispār apzīmē nāvi, nāves stāvokli, kapu, nāves un kapa varu. Nāves sfēra pretstatā dzīvības sfērai. Neredzamā valstība, kur visi cilvēki nonāk pēc nāves. Grieķu “Septuagintas” tulkojumā (pirmais tulkojums no ebreju valodas) ebreju vārdu “Sheol” parasti tulko ar grieķu vārdu “Hades”. Jēdziens “šeol” neietver sevī domu par uguni vai dzīvas būtnes apzinātām mokām, bet vienkārši nāvi, gan labo, gan ļauno mirušo cilvēku atrašanās vietu. Vecajā Derībā šis vārds sastopams 65.reizes. Piemēram: 1.Moz.37:35.) Vecās derības bauslība vairāk bija tendēta uz to, lai pārliecinātu cilvēku labi un pareizi dzīvot šajā saulē, ar viņu sauli tautu īpaši nebiedējot. Bet, kopš parādījās izplūdušais jēdziens "debesu valstība", kur acīmredzami dzīves laikā neviens nonākt nevarēja, baznīcai nekas cits neatlika, kā izfantazēt debesu valstības alternatīvu, un tai bija jābūt biedējošai.
Antīkās reliģijas elli kā bubuli neizmantoja. Nebija vajadzības. Visi nonāca vienuviet, vai tas būtu karalis vai ubags, priesteris vai slapkava. Un īstenībā tas biedēja vēl vairāk. Diez vai Tu gribētu pēc nāves satikties ar kādu, kam Tu esi darījis pāri, un nespēt no viņa izvairīties vairs nekad. Tāda pēcnāves perspektīva stimulēja cilvēkus vairāk vai mazāk būt atbildīgiem par savām darbībām, jebšu pēc nāves jau nekas nebeigsies, Tev būs liegtas tikai dažas priekšrocības, tādas kā nauda un spēks...
Austrumu reliģijās jau tās lietas bija savādākas. Senās Ēģiptes un Mezopotāmijas reliģijās jau parādās pirmie paradīzes un elles aizmetņi, tomēr to izpausme ir krietni vien saudzīgāka par kristīgo elli. Tur pēc nāves cilvēka sirdi svēra īpašos svaros, jo tā bija vieglāka un gaišāka, jo vairāk mūžīgas dzīves cienīga, bet ja tā bija smaga, pilna grēka un ļaunuma, to apēda dēmons un ar mūžīgo dzīvi bija cauri. Tātad sākotnēji elle bija vienkārši mūžīgās dzīves neesamība, nebūtība, nespēja dzīvot mūžīgi.
Tālajos Austrumos, kā Ķīnā un Indijā, ar vienu vien dzīvi nekas vispār nebeidzas. Cilvēks ir nolādēts savu grēku dēļ pārdzimt atkal un atkal, lai atdotu savu parādu tiem, kam viņš ir darījis pāri. Viņu izpratnē tā ir elle. Laimīgs ir tas, kas no šī loka beidzot ir izrāvies un vairs nav spiests pārdzimt nebeidzamas reizes, tas ir, atgriezties ellē. Starp citu, Vecajā ebreju derībā ir dažs labs mājiens uz to, ka ebreji ticējuši reinkarnācijai. Un tas nav izslēgts, jo Vecajā derībā vispār nav īpaši konkrētu norāžu uz to, kur tad īsti dodas cilvēka dvēsele pēc nāves. Ir teikts tikai tas, ka grēka alga ir nāve, un viss.
Tad nu kristietības pirmssākumos baznīckungi krietni nopūlējās, lai aizpildītu esošo tukšumu un teju no nekā uz Senās Ēģiptes un Mezopotāmijas kultūras pamatiem radīja cik vien iespējams šaušalīgu alternatīvu Kristus sludinātajai dieva valstībai. Ēģiptē cilvēka dvēseli svēra, par atsvaru izmantojot spalvu. Ja tā bija laba un cēla, tā bija tik pat viegla kā spalva, ja smaga no grēkiem, tad tā grima uz leju, uz zemi un zemāk. Kas ir zemāk par zemi? Pazeme.
Itālijā, kur radās kristietība, pat nenācās piepūlēt fantāziju, lai secinātu, ka pazemē ir elles cienīgas atrakcijas, par to pastāvīgi atgādināja Vezuvs. Nez, kas būtu izdomāts karstās elles vietā, ja kristietība būtu radusies Aļaskā? Es nudien negribētu mūžīgi mūžos salt ragā.
Ar galveno elles kurinātāju arī radās dažas problēmas. Lieta tāda, ka Vecajā derībā Sātana tēls vēl nav izdomāts un pilnveidots līdz galam, tāpēc kristīgajiem celmlaužiem nācās pakustināt smadzenes, lai mirdzošais, kritušais eņģelis Lucifers pārtaptu spalvainā elles priekšniekā un galvenajā kurinātājā. Talkā tika ņemti pagāniskie dievi, pirmkārt, lai tos diskriminētu un demonizētu, otrkārt, lai Sātana tēlu padarītu dzīvu un saprotamu tautām, kas bija iebaidāmas un paverdzināmas. No laika gala zināms, ka cilvēkus vieglāk iebaidīt, nekā pārliecināt.
Tad nu Sātans sanācis tāds universāls, pa daļai eņģelis, pa daļai grieķu pazemes dievs Aīds, pa daļai skandināvu dievs ar ragaino cepuri, pa daļai nekaunīgais Pāns ar āža asti un kājām. Vispār, ja baznīckungi nebūtu nohaltūrējuši un nebūtu apmierinājušies ar Vezuva draudošo piemēru (bet ir jau gana biedējošs), tad elle arī būtu krietni vien universālāka vieta, tā sakot, katrai gaumei, katram pēc vajadzības.
Luciferam mūžīgais boners... Jauki, vismaz čalim nav jācieš no "nestāvēšanas"...
Bet ko lai saka, tas tikai pierāda, ka nav ne Elles un Paradīzes un nav ne Dieva, ne Sātana. Slimu kristiešu murgi, lai paverdzinātu tautas un iegūtu mūžīgo kontroli pār cilvēkiem... Reptiļi, ibio matj, ka es jums saku...
Nedegsim! Pat pēc visdrūmākā scenārija nekas nevar būt mūžīgs - pie visa pierod. Savukārt, ja fantazē par to, kas ir TUR augšā, tad elle, visticamāk, ir šeit - uz zemes.
Šitās visas pasakas ir priekš tam lai vīri melnā un baltā varētu dzīvot bēdu nezinot 
http://kristusdraudze.lelb.lv/box/images/gallery/jana_klust_biskape-1247601447.jpg
http://www.ebaznica.lv/img/tris-macitaji-apspriez-naudas-lietas.jpg
Interesanti ir tas, ka tika uzskatīts, ka ļautiņiem ir vajadzīgs kāds biedēklis, lai tie mācētu un gribētu dzīvot pēc kristietības likumiem, Un lai atpirktos no grēkiem vajadzēja balstīt baznīcu- gan morāli, gan materiāli.
Komentaru rakstiju anonimi,bet tad iedomajos,ka kadam varetu but sava teorija par to visu un varbut padalisies komentaros. Anonims sodien14:43
Nav ko te cepties, elle kā tāda neeksistē, bet eksistē pasaule paralēlajā dimensijā kas pēc aprakstiem atbilst ellei, bet tikai retais pēc nāves izvēlas šo pasauli, jo tā eksistē zemākos vibrāciju slāņos.
Jāizlasa "Pasaules roze" - diezgan labi aprakstīta paralēlā (apgriestā) pasaule, ko pēc mūsu uzskatiem varētu dēvēt par elli
Labās meitenes nonāk debesīs, sliktās, tur kur grib. Uz kurieni tu dosies? Uz Rimi? 
Manā uztverē elle ir tad, kad kāds pieklavē pie durvīm, tu tās atver, un tur divi pajoli ar jautajumu; "Vai nevēlies parunāt par dievu?", un kad tu abildi "Nē!" atskan nākamias jautajums - "kapēc?", un tad tik sākās īstā elle, kā atmāzēties no uzbāzīgiem zombijiem.
Tajā brīdī, kad tu pateici ka Kristietība ir radusies Itālijā, man pazuda, jebkāda, ticamība ka šajā rakstā varētu būt rakstīta patiesība.
Gan jau ka visi tie šausmu stāsti sākotnēji bija domāti kā salīdzinājums, piemēram, "atrasties vienā telpā ar Luciferu ir tik pat briesmīgi kā...".
Ja nemaldos, tad vecajā derībā bija teikts ka, kad Lucifers visus uzmeta, viņu izdzina uz Elli. Un jaunajā derībā bija teikts ka Jēzus Kristus pēc krustā sišanas uz brīdi nokāpa Ellē un pēc tam uzkāpa atpakaļ, Tā ka, gluži, pliks, priesteru izdomājums, tas nav.
Nu, tās nu ir tādas muļķības, uz kurām es pat neatbildēšu.
