Uz nāves sliekšņa..5

Vistrakākais gadījums, ko atceros kā šodienu, bija tas, kā mācīju māsīcas mazajam 4 gadus vecajam dēlēnam peldēt. Staigāju pa ezera seklumu un viņš turējās pie manis, aplicis rokas man ap kaklu. Tā, staigājot šurpu turpu, izdomāju, ka jāiepeld dziļumā, bet, pati padsmitniece vēl būdama, pat neiedomājos, ka bērns sabīsies un bailēs saspiedīs man elpceļus.. Viss notika tik ātri, atceros tik to,ka viss gar acīm aizmiglojās, noskaidrojās, atkal aizmiglojās.. Elpot nevarēju un atrados te virs ūdens, te zem. Mēs slīkām.. Esot virspusē, bezspēcīga darbībās, bet tomēr piefiksēju tos mežonīgos brēcienus, kas nāca no bērna mutes, kurš mani sažņaudzis.. Tā bļaušana -  par to vēl runas aizklīda tālu aiz lauku māju mega kvartāliem.. Atceros, ka automātiski pirmais, ko darīju, ķeksēju bērna rokas vaļā, instingtīvi mēģinot izglābties..  Tagad vēl joprojām esmu pateicīga liktenim, ka mazais Ne Par Ko nelaida mani vaļā, iekrampējies no visa spēka.. Nemūžam nespētu piedot šodienā,  rast sev mieru, ja krastā tikusi būtu es viena – vainu dziļums paņem mūs abus, vai nevienu!! Par laimi, tuvumā pagadījās viens puisis, kas uzpūstu melnu gumijas riepu mums piepeldināja. Pieķērāmies  abi. Es rīstījos, bet tomēr - smējos, kad mazajam ieraudzīju matus, kas no straujās izcelšanas no ūdens, bija iekārotjušies grebenē. Tagad drebulis pārskrien, to visu atceroties.. it seviški, kad iedomājos - UN ja es tās bērna rokas būtu atķeksējusi? ………

Viss labs, kas labi beidzās. J Jauneklim šodienā jau 18+ gadu J  

Kādā citā reizē.. Laukos savācāmies daži draugi - kopā 4, lai kopīgi uzsāktu vienu tripu - gar kraujainās upes malu. Upe virzījās cauri mežam, kuru izvēlējāmies, protams, to interesantāko, kur stāvākā upes kraujas mala. Bijām pat sagatavojuši sviestmaizes ceļam, kā jau īsteniem piknikotājiem pieklājas. Pa ceļam vienā vietā bija nogāzies milzīgs koks, kā saknes karājās tieši gar stāvo kraujas malu - tieši lejā uz upi. Man, protams, vajadzēja iečolēt, kā no turienes tas strauts izskatās.. Šodienā varbūt būtu  pieticis  ar vienu foto (79 variācijās) knipsi arhīvam (no droša attāluma), bet parasti jau gribās visu tuvāk un JA vēl savām acīm..WOW!!.. Pielīdu maksimāli klāt, cik vien var.. Zeme zem kājām mīksta, irdena un dubļaina.. Slīdēju. . Tas bija sekunžu jautājums – es kritu!! Paspēju pieķerties pie koka dubļainajām saknēm.. Dzelžaini iekrampējusies, tomēr slīdēju nost , zaudējot koka sakņu galus savos pirkstos..  Karājos un kliedzu, kurpe pret stāvo kraujas malu dauzīdamās nokrita lejā. Draugi laicīgi reaģēja un visādos veidos mēģinādami kaut ko darīt lietas labā, dabūja mani laicīgi augšā. Ilgi aiz dubļainajām koka saknēm noturējusies es nebūtu..

Ja kādreiz es šaubījos par to, ka redz - visa dzīve paskrien gar acīm (kā filmās rāda, ha!), kad esi tuvu nāvei, tad tagad es nešauboties varu teikt, ka tajās sekundes simtdaļās, kamēr fonā dzirdi pats sevi kliedzam pēc palīdzības, kad fonā, tā kā miglā, redzi ap sevi cilvēkus, kas cīnās par tevis izglābšanu, Tu, lai arī kādā situācijā atrastos, paspēj padomāt, pārdomāt, atcerēties tos nozīmīgākos mirkļus savā dzīvē, kas izceļās no atmiņu arhīviem daudz paspilgtinatākas krāsās, tie mirkļi nostrādā kā izdzīvošnas instingts.. Tas ir fenomenāli!!

Vienmēr esmu aizdomājusies, kā būtu izlekt ar izpletni? Brīvains kritiens.. un TU jau nevari zināt, kā nostrādās izpletnis? Vai tava roka nostrādās??!! Adrealīncilvēku vaļarsprieks!!..  Reiz man viens pilots uz jautājumu par drošību atbildēja ar pretjautājumu (ideja jautājumā, cik droši lidot, garantija izdzīvošanai), atbilde bija – “A kāda iespēja, ka nē? No kā tu baidies?”.. vēl joprojām neesmu atradusi atbildi uz savu jautājumu, bet, acīmredzot, ir personas, kuras airtravel uzskata par drošāko pārvietošanās veidu, drošāku, nekā K-2..

Es nespēju domāt kā viņi – gaisajuniori.. 

Stāsts par dzērveņošanu.. Pirmā pieredze ogošanā EVER!!  Lasījām dzērvenes. Es, kā jau sīcis (6…8+ gadu  periodā), skraidīju pa purvu un priecājos par atrastajām zilenēm – tās atadu vairāk par dzērveņogām. .Pieaugušie apkārt bija, bet redzēt nevienu nevarēju. Drošības sajūta tomēr bija, jo zināju, ka bars apkāt kaut kur ir! Kā jau bērns, kurš pirms tam nekad nav guvis nekādu peredzi kopistiskajos  ogošanas pasācienos, atradu sev nodarbošanos , neapjaušot briesmas.. Mīņājos mežā turpat uz vietas, jo simpātiski mīksta zeme, kur var iemīņāties dziļāk un dziļāk.. Bija interesanti, kā kājas grimst iekšā purvainajā dzērveņošanas vietā.. Biju jau līdz līdz celim tikusi iekšā purvā, bet nevarēju vairs tikt ārā! Kājas bija iesprūdušas. Sapratu, ka vairs nav labi, bet sasaukt arī vairs nevienu nevarēju – apjautu, ka vairs arī  nevienu nerezēju, un sūnas jau smēlās zābakos.. Jau biju līdz ceturtajam līmenim (ja mēram pēc “gumijām”, ko lecām pagalmā starp kokiem vai kustīgajiem mums pašiem 90-os). Cik labi, ka ienāca prātā apsēsties un pēc tam iekārtoties pusguļus.. Izvilku kājas ārā, zābaki palika iekšā sūnās.. Biju pusguļus,  kā dīvānā - pariezos, lai kaut kā izvilktu kājas ārā no purva dūņās iegrimušajiem, gandrīz pazudušajiem zābakiem..  Pa vienam , uz vēdera guļot, izvilku arī zābākus ārā.. Uzvilku gumijniekus kājās un uzreiz skrēju uz vienu no pusēm, kur pēdējo reizi dzirdēju kādu balsi.. Kādu atradu un viss beidzās labi..

Tā bija pirmā un pēdējā dzērveņošana.

Jāatzīst, ka laukos man vnm ir riebušies gan ogošanas, gan sēņošanas pasākumi (arī vasaras un rudens talkas darbi - siena vākšana, labības novākšana utt.).. Esmu ēdājs, ne lasītājs (uzturētājs, vācējs, sējējs, kopējs)!! Ievārījumi – zemeņu, aveņu, plūmju, citu ogu (arī kompotos, uzpūteņos, citos mistrojumos)– bijuši, tomēr ar gadiem arī  apnikuši, vairs negribu!!!!!! (un nejau gluži tā, ka negaršo, bet... à kas pa daudz, tas skādē(labās vecmammas jau grib labu, bet daudz laba ir daudz par daudz..))!! Sēnes – O! – tās gan man garšo – it sevišķi tās staipīgās, svaigās un ar krējumu..  haha! Tikai ne tie marinētie šampinjoni burciņās.. Bāc, kā mēģināju sevi ieradināt, ne vella.. neņem manas iekšas šitās marinādes , konservētos.. un aukstā gaļa,.. Lkm viss lauku labums par daudz smagi, laukos pa vasarām dzīvojot, tika uzspieststs iekšīgot, ka nespēju vairs šodienā ņemt māgā.