Tu ievelies gultā ap deviņiem vakarā. Smieklīgi, tas ir nedaudz agrs priekš tevis, bet izskatās, ka tev ir vienalga.Tu grozies un grozies dažas minūtes, pirms tu to sajūti. Kāds tevi vēro, tu esi pārliecināts. Tu pārbaudi istabu, neko neatrodot, bet tu tikuntā jūties nedroši.
Tu atkal nogulies, skatoties uz istabu. Tu aizver acis un mēģini aizmigt, bet tu nevari. Tu vēl aizprojām jūti acis, kas skatās uz tevi.
Tu uzliec segu uz sejas, un bailes pazūd. Tu nomierinies un aizver savas acis, bet kad viņas aizveras, sajūtas atgriežas. Tev ir bail pavilkt segu zemāk no sejas, lai pārbaudītu, ka tomēr kāds uz tevi skatās.
Tu esi pārbijies, bet tu norauj segu nost no galvas, un kā tu to izdari, tava sirds sāk pukstēt ātrāk. Tu atkal pārbaudi istabu, bet tur atkal nekā nav.
Bailes pāriet, un tu sev pārmet par to ka izturies kā mazs bērns. Tu pārvelies uz sāniem, ar seju pret sienu, un tu ātri aizmiedz.
Bet ļauj man tev uzdot jautājumu:``Vai tu vispār zini cik slēptuvju ir tavā istabā?``
Bet es gan zinu. TŪKSTOŠIEM.
Tajā gifā ja kādam būtu pietiekami liela drosme un aizietu ar kāju ievilkt tam radījumam pa seju, tomēr neiesaku to darīt. 
