Kāpēc kuģis nogrima? Iemesls it kā būtu skaidrs: savā pirmajā braucienā – 1912.gada 14.aprīlī – „Titāniks” pulksten 23.40 sadūrās aisbergu. Taču nav skaidrs, kāpēc šī sadursme bija tik liktenīga.
Titāniks8
123
3
Daži pētnieki apgalvo, ka kapteinis esot nolēmis sasniegt ātruma rekordu. Tāpēc, pamanot aisbergu, gaidījis vēl 37 sekundes un tikai centies pagriezt kuģi. Taču aisberga zemūdens daļa jau skārusi „Titāniku”. Un, tā kā ātrums nebija samazināts, aisbergs kā ass asmens pārgriezis tik daudz šūniņu, ka „Titāniks” vairs nespēja peldēt.
Citi pētnieki pat apgalvo, ka aisberga dūriens bijis grūti pamanāms. Kad pēc pirmā trieciena kapteiņa palīgi apskatījuši kuģi, viņi ziņojuši kapteinim, ka nekas nav noticis. Tikai pēc stundas – pulksten 0.45 – komanda sapratusi, ka kuģis grimst.
Reklāma
Vēl pastāv versija, ka ūdens kuģa tilpnēs ieplūdis pārāk ātri un automātiskās durvis nepaspēja aizvērties. Daži strīdas arī par to, cik cilvēku varēja izglābt. Kuģis grima 2 stundas un 40 minūtes. Uz tā bija 2223 pasažieri, un glābšanas laivās vietu bija 1178 pasažieriem. Izglāba tikai 705 cilvēkus. Tam par iemeslu bija arī apstāklis, ka liela daļa ceļotāju vēl arvien ticēja kuģa „nenogremdējamībai” un laivās nekāpa. Tāpēc pirmās laivas okeānā nolaida pustukšas.”
Leģendārais kuģis Titanic noslīcis nevis tāpēc, ka, kā ieņemts uzskatīt, tas peldēja pārāk ātri vai apkalpe nepaspēja pamanīt aisbergu, bet gan rupjas stūrmaņa kļūdas dēļ. kuģim bijis pietiekami daudz laika, lai izvairītos no sadursmes, bet stūrmanis kritis panikā un stūri pagriezis uz pretējo pusi. Brīdī, kad katastrofālā kļūda tika labota, bija jau par vēlu - kuģis sadūrās ar aisbergu, kas tam radīja nopietnus bojājumus.
Arī pēc notikušās sadursmes pasažierus un kuģa ekipāžu būtu izdevies glābt, ja vien kuģis būtu palicis uz vietas, jo tikai četru stundu ilga brauciena attālumā no tā bijis cits kuģis, un Titāniks, visticamāk, būtu spējis noturēties virs ūdens līdz tā atbraukšanai.
Reklāma
stūrmaņa rīcība bijusi kļūda, bet viss tālāk notikušais bija apdomāti lēmumi - Brūss Izmejs, kompānijas White Star Line vadītājs, kam piederēja Titāniks, nobijās no tā, ka negadījums varētu nopietni ietekmēt uzņēmuma tālāko nākotni, tāpēc kuģa kapteinim pavēlēja turpināt kustību. Tas pastiprināja ūdens ieplūšanu pa kuģa bojātajām vietām un noveda pie tā, ka kuģis nogrima daudz straujāk.
Patiesība par to, kas notika ar leģendāro kuģi, gandrīz 100 gadus glabājās pie Čārlza Laitollera ģimenes. Viņš bija viens no vecākajiem kuģa ekipāžas locekļiem, kam izdevās izdzīvot katastrofā. Pats vīrietis, kurš tiek uzskatīts par vienīgo no izdzīvojušajiem, kam bija precīza informācija par liktenīgās nakts notikumiem, savas dzīves laikā šos noslēpumus neatklāja, jo baidījās, ka kompānija, kurā viņš darbu turpināja, varētu bankrotēt un viņš ar kolēģiem zaudētu ienākumus.
"Vienīgais cilvēks, kam viņš visu izstāstīja, bija viņa mīļotā sieva Silvija, mana vecmāmiņa," atklājusi lēdija Patena. "Viņa nomira, kad man bija 16 gadu, un, lai gan viņa nekad man nebija īpaši piekodinājusi glabāt šīs zināšanas noslēpumā, es nevienam par to nestāstīju."
Reklāma
Lēdijas Patenas māte lūgusi šo ģimenes noslēpumu glabāt, jo baidījusies, ka notikušais varētu aptraipīt ģimenes godu un vectētiņa reputāciju, bet pēc mātes nāves lēdija Patena nolēmusi rīkoties.
