Uz vakarpusi attapos sēžot uz kāpnēm mājas priekšā, savā naktskreklā un pidžammas šortos, vērojot apkārtni un cīnoties ar jucekli galvā. Ik pa brīdim instinktīvi pavēros uz virtuves loga pusi, ar pūlēm saklausot, kā mamma grabina nomazgātos traukus, tad, kā šķita, piekārto virtuvi un piedevām dungo līdzi pazīstamām dziesmām. Es nezināju, kurā brīdī “es ” atgriezās mājās un vai vispār bija atgriezusies, katrā ziņā es to nemanīju un iespējams tādēļ manu prātu nodarbināja citas lietas, cik ironiski- tikai nedaudzi prātojumi- ja neskaitīja to, ka es šajā pasaulē biju kā ar aizkaru nošķirta no citiem un atrados ja ne gluži nebūtībā, tad kaut kur citur pavisam noteikti.
Tātad, visupirms man vajadzēja tikt iekšā, atpakaļ dzīvoklī, redzēt, ka tur nekas nav mainījies un uzzināt, ka mammai viss ir kārtībā. Un... jā, man patiesi gribējās mājās.. Ļoti. Man nekad nebija tik ļoti trūcis māju kā šobrīd, bet es nevarēju tikt iekšā ēkā, kur nu vēl pašā dzīvoklī. Zinot, ka iespējams nekad tur vairs nebūšu savā agrākajā izskatā, un iespējams, vispār nekad nebūšu- man jau tagad pietrūka it visa, mana mūžīgā apkārt esošā haosa, mūžam nepadarāmo mājas darbu, kartupeļu mizošanas, trauku mazgāšanas, un pat niecīgo strīdu ar mammu. Jā, tas viss likās tik... nepieciešams, un visas pasaules galam pielīdzinātās ikdienas nebūšanas tik... niecīgas..
Ja neskaita bailes vairs nekad nerunāt ar saviem mīļajiem, nekad vairs nebastot lekcijas lai kopā ar draudzeni baudītu saulainu dienu, neredzēt kārtējo sviestaino šausmeni pēc kuras bail acis atvērt un tā tālāk- mani sasodīti biedēja doma zaudēt savas... domas. Zaudēt atmiņas, zaudēt piedzīvotos mirkļus un emocijas.. Jā, es neko nevarēju just fiziski- to ka paraudāt nespēju es jau biju sapratusi, bet nebija ne jausmas, vai tas attiecas arī uz smaidu, smiekliem. Tik niecīgi, bet ikdienā nenovērtēti sīkumi, kuru trūkums dedzināja caurumu sirdī.
Treškārt, caur pirkstiem lūkojoties un pieļaujot domu, ka man šeit nāksies palikt, es prātoju, cik ilgi tas varētu būt. Daļa manis kā filmās- palēninājumā- atkārtoja vārdus “Cilvēkiem visapkārt ir zudušas dvēseles, kuras savu likteni nolēmušas iznīcībai, kuras nekavēsies izmantot iespēju atkal dzīvot no jauna. ” bet otra puse pieļāva domu, ka es došos kur tālāk, kad patiesi būs pienācis mans laiks aiziet.. Bet šīm domām nebija nekāda pamatojuma, un tikpat labi kā pastāvēja iespēja doties uz kādu pēcnāves dzīvei atbilstošāku vietu, nebija zudušas bailes, ka nāktos te palikt bezgalīgi. Vienu gan es domāju, ka zinu skaidri- es negrasījos medīt vai terorizēt cilvēkus, lai nozagtu kādam dzīvi.
Manu prātu vienkopus ar visu iepriekšējo mocīja tās neskaidrās lietas, ko “es” bija pateikusi par zudušo dvēseļu līdzāsesamību. Ko “es”bija domājusi ar zudušām dvēselēm un kādēļ es neesmu sastapusi nevienu sev līdzīgu? Vai varbūt tās ir slēptas citu acīm, jeb arī saplūst ar apkārtējo vidi tik ļoti, ka nevar atšķirt no cilvēkiem, kuri dienas gaitā dodas garām? Un vai arī es esmu pieskaitāma pie šem zudušajiem, jeb arī es šeit esmu tikai viltības dēļ, kā neveiksmīgas apmaiņas programmas dalībniece ar niecīgu cerību jebkad atgriezties mājās..?
Pa paradumam pabužināju matus, protams, nejūtot ne to, cik sausi tie bija kļuvuši taisnošanas rezultātā, ne arī to, vai man uz galvas vispār bija mati. Tajā brīdī mamma aizvēra virtuves logu.
Nez, cik ir pulkstens, es nodomāju. Saule palēnām taisījās uz rietu, un mani satrauca nakts tuvošanās, jo cik sapratu, uz miegu es varēju nemaz necerēt, lai gan par to es nebiju īsti droša, atminoties, ka iepriekšējo nakti pavadīju uz kāpnēm cieši aizmigusi. Panikā es vairs nekritu, jo ja nevarēju paraudāt, arī izmisumam nebija jēgas.
Pārtaucot domas, manu uzmanību piesaistīja ielas pretējā pusē, nesteidzīgā riksī skrejošs pelēkraibs suns, kurš, savā ceļā apošņādams vai katru zāles kumšķi un nekavēdamies iezīmēt jaunas robežas teritorijai, nelikās ievērojam apkārtni. Tad pēkšņi krancis neviļus pagrieza galvu uz manu pusi- mazliet ieinteresēts, kādas sekundes trīs apdomādams par un pret- sāka rikšot uz mājas pusi, ne acu nenolaizdams no manis, vai, kā šķistu vērotājam no malas- pētoši lūkojoties uz kādu kāpņu pakāpienu. Ticis līdz zālienam pie kāpnēm, suns apstājās, saspicēja ausis un ošņādams zemi piesardzīgi tuvojās man. Es pa paraduma pastiepu roku pretī, un suns nelikās no tā sabīstamies, pienāca klāt un pastiepa purniņu uz plaukstas pusi. Es nezinu, ko sajuta suns, bet man, protams, no šīs draudzīgās sasveicināšanās nekas nemainījās, arī pinkainā suņa spalva tā arī palika nenoglaudīta, nesajusta..
Iespējams, ka mūsu “saruna” būtu turpinājusies, ja tajā paša brīdi kaut kur tālāk kāds sugasbrālis nebūtu raidījis debesīs sirēnai līdzīgu kaucienu, un mans jauniegūtais paziņa tādeļ nestegtos noskaidrot, kas lēcies otrā ielas galā.
Es nezināju, cik ir pulkstens jo pasaule manā pusē,zaudējusi daļu no savu krāsu spožuma, visu laiku vērtās diezgan pelēka, tomēr par spīti tam es apjautu, ka tuvojas tumsa. Un līdz ar to mani pārņēma uz brīdi zudušais izmisums. Satvērusi galvu rokās, es aizvēru acis.
Līdz ar tumsu, kas iestājās manu acu priekšā, kā uz burvju mājiena, satumsa arī visapkārt. Vai tik pēkšņi tas notika tikai manās domās un šajā “aizkara” pusē (kā es to biju nodēvējusi), vai arī pēc dabas likumiem tas skaitījās.. pieņemami. Katrā ziņā, atverot plakstiņus laternas jau bija iedegtas un klusums bija visaptverošs, smacējot jebkādu skaņu, kas parasti bija dzirdama vasaras naktī.
Blāvā gaisma visam apkārt esošajam uzdāvināja pa ēnai, piešķirot kokiem, krūmiem, mājām, pat akmeņiem spocīgu nokrāsu. Mani pārņēma tīri cilvēcīgas bailes, jo diena bija kā ar roku aizslaucīta, tā vietā apkārt kā vāks pletās tumsa, tik sveša un nezināma....
Smacējošo klusumu apslāpēja viegla ķiķināšana. Tā nāca no nekurienes, tikpat labi skanēja tikai man ausīs, tikpat labi bija it visur. Ar nelieliem pārtraukumiem smiešanās turpinājās, un ja tas būtu iespējams, noteikti uzdzītu zosādu. Smējējs izklausījās kā mazs bērns, kura smiekli ir tik uzspēlēti, ka neliecina vis par jautrību bet par centieniem radīt zobusāpes klausītājam. Ķiķināšana pārauga smiekliņos, kuri kā elektriska strāva izskrēja caur visu ķermeni. Tajā mirklī ēna, kura krita no mājas stūra, sakustējās un pazuda, kaut kur tālāk pazibēja kāds tumšs pleķis, kurš nodevīgi palīda zem koka saknes. Koka ēna sāka rīņkot ap koka pamatni kā pulksteņa rādītājs, un zaļā lapotne novīta, lapas nobira, tas tikpat ātri uzplauka pumpuri un no jauna parādījās lapas, tās atkal iekrāsojās sarkanas, nokalta, nobira, atkal pumpuri un tā nepārtraukti.
Ar to pietika, es pielecu kājās, ar vienu domu- bēgt, slēpties, paglābties. Nolecu no kāpnēm un manas basās kājas iegrima zālē, kurai pāri gūlās ēna no kāpnēm. Es nepaguvu paspert ne soli, kad neredzams spēks mani satvēra un nogāza gar zemi.
