Svešķermenis.1.daļa8

Daudzi zinātnieki un filozofi savā starpā ļoti ilga laika mērogā ir strīdējušies, vai vispār vilkači ir eksistējuši. Audzi autori uzskatīja, ka īsta vilkača teorija ir neiespējama, bet par vilkačiem uzskata cilvēkus, kuri ir psihiski nelīdzsvaroti un, kuri sevi iztēlojas kā dzīvnieku. Kāda iespēja vēl zinātniekiem ienāca prātā, ka ar melnās maģijas palīdzību varētu pārvērsties par vilkati, bet divi dominikāņu mūki Džeimss Špringers un Henrijs Krāmers apgalvo: „Tas nav iespējams!” Viņi piebilda vēl: „Ka ar dažādu veidu maisījumiem un hipnozes palīdzību to laiku „burvji” varēja pārliecināt cilvēkus, ka tie ir pārvērsti par kādu zvēru, bet pēc fizikālām īpašībām cilvēks par vilku nevar pārvērties.” Tajos laikos bija pieņemts viedoklis, ka vilkači ir ļauni cilvēki, kurus aukstāki spēki ir sodījuši pārvēršot tos par zvēriem. Austrumeiropā un Centrāleiropā bija uzskats, ka par vilkačiem ir kļuvuši raganu un burvju slepenā plāna rezultātā. Dēļ šīm ilūzijām tika izveidotas daudzas un dažādas sarežģītas procedūras, kas varētu atbrīvot nolādētos cilvēkus no uzliktā lāsta. Daudzās sengrieķu leģendās tiek pieminēti dažādi gadījumi, kuros cilvēki ir pārvērtušies par vilkačiem. Kā piemērs, kādā leģendā rakstīts, ka Arkādijā cilvēki sevi pārvērtuši par vilkiem, lai to panāktu viņi piedalījās īpašās iesvētīšanas ceremonijās. Cilvēki, kuri vēlējās pārvērsties par vilkiem tika aizvesti uz nomaļiem purviem. Pie purva šie cilvēki nometuši apģērbu un devušies pa dumbrāju uz īpašu salu. Šajā salā cilvēkus sagaidīja cilvēkvilki — un beigās visi laimīgi kopā dzīvojuši. Viduslaikos it īpaši Eiropā vilkača tēls tika pielīdzināts citiem dzīvniekiem. To laiku iedzīvotāji ticēja, ka cilvēki spēj pārvērsties par lāci, cūku vai par aitu. Bet dīvaini tas, ka pārvēršoties par aitu tā taču nenodarītu nekādu postījumu, bet laiki iet un daudz kas mainās, bet ticējumi par vilkačiem turpina dzīvot. Nedaudzi nostāsti ir nonākuši pat līdz mūsdienām un tie ir izraisījuši lielas nesaskaņas starp zoologiem un vēsturniekiem. Mūsdienās pat Bretaņas un Normandijas apgabalos vēl tic, ka cilvēks spēj pārvērsties par vilku. Bretaņā ir tāds uzskats, ka valkājot vilka ādu cilvēks iegūst kādu daļu no dzīvnieka īpašībām, bet pēc tam ar laiku pārtop par vilku. Šāda veida leģenda dod iespēju vilkatim izveseļoties. Bet bija pieņemts uzskats, ka vilkacim nepieciešams pakasīt degungalu, lai izdalītos trīs asins pilieni, tādejādi vilkacis atbrīvojas no lāsta. Bet Normandijā uzskatīja vilkačus par cilvēkiem, kuri ir pametuši baznīcu. Nostāsti pamatā ir cēlušies no Francijas un Vācijas apgabaliem, bet arī Krievijā un Austrijā dzīvo leģendas par vilkačiem un likoreksiju (tas ir stāvoklis, kad cilvēkam ir dažādi citi simptomi un tam līdzās vēl ir liela vilka apetīte, un šie cilvēki sevi uztver par vilkiem. Visu apkopojot ir secināts, ka ar likantropijas slimība ir skārusi daudzas tautas un pat valstis. Un tādēļ arī katrā apgabalā ir izveidojušies līdzīgi, bet tajā pašā laikā arī atšķirīgi nostāsti un leģendas par vilkačiem. 15.gs. līdz 19.gs. bija izgatavoti daudz un dažādi augu maisījumi, kas ļoti ieinteresēja zinātkārus cilvēkus, kuri vēlējās pārvērsties par vilku.