Stokholmas spocīgais metro10

Par spīti interesantajam nosaukumam, pats vilciens pasažieriem nelikās patīkams. Pirmkārt jau dēļ iemesla, ka visi tobrīd izmantojamie vilcieni bija zaļi, bet šis bija nenokrāsotā metāla krāsā. Otrkārt, pretstatā tīriem vagoniem, pie kuriem cilvēki jau bija pieraduši, šie bija netīrāki, kā arī uz to sienām bija redzami pārpalikumi no slikti dzēstiem graffiti zīmējumiem. Papildus, durvis jaunajā vilcienā vērās vaļā uz ārpusi, kā arī iekšā vilciens likās ļoti tukšs un tam trūka jau pierastās visur aplīmētās reklāmas. Visas šīs detaļas atstāja ļoti negatīvu iespaidu uz šo vilcienu. Beidzot, dēļ visas šīs nepatīkamās vilciena unikalitātes, ap šo vilcienu sāka rasties baumas. Sākotnēji cilvēki sāka stāstīt, ka gadījumos, ja tu iekāpsi vilcienā, tad vairs nekad no turienes neiziesi un visu dzīvi tā arī turpināsi braukt uz nekurieni (visdrīzāk šis stāts parādījās dēļ tām situācijām, kad vilciens atgriezās atpakaļ vēlajās nakts stundās, neapstājoties nevienā pieturā). Ar laiku šie stāsti pārauga nopietnākās leģendās. Cilvēki sāka stāstīt, ka spoku vilciens neeksistē un to ir redzējuši tikai strādnieki. Citi cilvēki apgalvoja, ka ir redzējuši šo vilcienu pilnīgi tukšu, vai arī ar spoku pasažieriem.

1970. gados leģenda par Silverpinu izplatījās un bija ļoti labi pazīstama. Tomēr vēl lielāku popularitāti vilciens ieguva tad, kad sāka būvēt jaunu metro tīklu, kura sastāvā bija stacija ar nosaukumu Kymlinge. Dotā stacija tika uzcelta, lai varētu nokļūt līdz reģionam, kuru vēlējās attīstīt tuvajā nākotnē. Diemžēl, tas tā arī netika izdarīts dēļ kā šī stacija tā arī nekad neatvērās. Neskatoties uz to, ka staciju tā arī nesāka izmantot, tai tik un tā sanāca iegūt popularitāti. Dēļ sava tukšuma, šī stacija tika nosaukta par spoku staciju.

Ar laiku abas leģendas apvienojās. Tagad stāstos Kymlinge stacija kļuva par sudraba vilciena māju. Tika stāstīts, ka šī ir vieta, kur iekāpj un izkāpj mirušie. Parādījās arī bieži izmantotā frāze “Tikai mirušie izkāpj Kymlingā”. Arī stāsti kļuva nopietnāki. Piemēram, tika stāstīts, ka katrs, kurš iegāja Silverpinā, bija liels veiksminieks, ja bija spējīgs atgriezties no tā. Daži pasažieri apgalvoja, ka iekāpjot šajā vilcienā viņi zaudēja laika sajūtu, kā rezultātā nonāca savā stacijā pēc vairākiem mēnešiem. Tomēr, balstoties uz nostāstiem, šiem pasažieriem paveicās daudz vairāk nekā tiem, kurus atstāja pamestajā stacijā ar nosaukumu Kymlinge un kurus neviens vairs nekad neredzēja.

Par šo vilcienu sāka arī rakstīt vietējās grāmatās, vienā no tām tiek minēts šāds teksts:” Vilcienu var redzēt tikai pēc pusnakts. Tas apstājas tikai reizi gadā. Pasažieri šajā vilcienā ir dzīvie miroņi. Viņi izskatās bezemocionāli un tukši”. Galu galā šī leģenda kļuva tik populāra, ka daži iedzīvotāji baidījās iekāpt vilcienā, ja viņiem radās šaubas par šī vilciena krāsu.

Pēc 1996. gada šo vilcienu beidzot pārstāja izmantot. Viņa vagoni tika sadalīti, un aizsūtīti atkārtojamai izmantošanai pa visu Zviedriju. Viens no vagoniem tiek izmantots Stokholmas Policijas Akadēmijā apmācību mērķiem. Daži citi vilciena vagoni atrodas iekš Hägglunds (uzņēmums, kurš uztaisīja šo vilcienu), bet pārējo vagonu atrašanās vieta nav zināma. Par spīti tam, vēl ilgu laiku pēc vilciena sadalīšanas, cilvēki turpināja stāstīt to, ka ir redzējuši sudraba vilcienu. Aculiecinieki stāstīja, ka ir redzējuši šo vilcienu vēlās nakts stundās. Dažkārt vilciens ir tukšs, dažkārt tajā var redzēt spoku pasažierus, kuri sēž tikpat spocīgās sēdvietās. Vietējie stāsta, ka ir redzējuši, kā daži īsti cilvēki ir iegājuši vilcienā pēc kā viņi netika redzēti dažu mēnešu laikā, pietam, kad šie cilvēki atgriezās, viņi neatcerējās kas notika. Taču daži, kuriem paveicās mazāk, tā arī nekad neatgriezās.

Paldies par lasīšanu. Vienmēr atceries, ja tu kādreiz izmanto Stokholmas metro un ieraugi tur sudraba vilcienu, labāk nesteidzies un pagaidi nākamo.