un ne tikai par to. Šoreiz arī par pirms-dzimšanas tēmu.
1.daļa stāsti - http://www.spoki.lv/mistika/Stasti-par-reinkarnaciju/165630
reinkarnācija- http://www.spoki.lv/mistika/Vai-tu-tici-reinkarnacijai/164702
Stāsti par reinkarnāciju 250
537
1
Kad manam dēlam bija 5 gadi, viņš man teica, ka atceras kas bijis pirms piedzimis. Es biju pārsteigta un teicu: ''Tiešām?'' Tad viņš atbildēja: ''Jā, tas bija lieliski. ''Un aizgāja spēlēties. Es gribēju uzzināt vēl. Man nenācās ilgi gaidīt. Nedēļu vēlāk, kad es ar dēlu sēdēju dīvānā, es viņam prasīju: ''Vai tu atceries kad...?'' Viņš mani pārtrauca pusteikumā un pabeidza to ar ''kad es dzīvoju kosmosā?'' Es biju sajūsmināta un viņš turpināja stāstīt. ''Es skatījos uz savu ķermeni un tas bija gars. Es nedomāju nākt uz Zemi, tāpēc ka tā bija milzīga. Un tas bija lieliski, kur es biju pirms tam. Kad es biju kosmosā, es redzēju citus garus. Es nevarēju ar tiem runāt, man nebija mutes. Es zināju, ka būšu tev iekšā, bet man nebija bail. Es devos taisni tevī. Es atceros gari bija zili. Es redzēju visas planētas un es redzēju mēnesi. Saule nebija tālu no manis.''
Es biju stāvoklī astoto mēnesi. Es biju jau gultā, kad dzirdēju norībot logus it kā kāds ienāktu mājā. Es dzirdēju soļos virtuvē, tad koridorā un pie manas gultas. Persona, kas tur stāvēja izskatījās pēc mana vīra. Bet tad es pamanīju, ka viņš ir jaunāks ar brūnām acīm un brūniem matiem, sapratu, ka tas nav mans vīrs. Kad es to sapratu, viņš pagriezās un atkal iegāja koridorā un caur virtuvi atkal norībināja logus. Es piecēlos un piezvanīju vīram, kas bija darbā, viņš teica, ka nav bijis mājās. Es sāku apskatīt māju, bet nevienu neatradu. Es aizgāju uz slimnīcu uz sonogrammu. Teica, ka tā ir meitenīte. Bet es teicu, ka tas ir zēns, kuram būs brūni mati un acis un kad viņš piedzima tā tiešām bija patiesība. Kad mans dēls iemācījās staigāt, viņš naktī atnāca pie manas gultas. Es viņam prasīju, vai ar viņu viss kārtībā un viņš teica, ka jā un es viņu noliku atpakaļ gulēt. Viņš turpināja nākt un stāvēt pie manas gultas līdz viņam palika 20 gadu. Es biju nobijusies, ka tā ir zīme, ka ar viņu notiks kaut kas slikts agrā vecumā. Es biju uzmanīga, bet, kad viņam palika 12, 14 un vairāk, es vairs tik ļoti neuztraucos. Tad 2008. gada 10. Jūlijā viņš tika aplaupīts, piekauts un bija komas stāvoklī 11 dienas. Viņš nomira 27 gadu vecumā. Mana šausmu priekšnojauta, kas vienmēr draudēja, piepildījās.
Reklāma
Man ir 16 gadu un visu savu dzīvi man ir kāda atmiņa. Kad tā sākas, es karājos vai plivinos gaisā dažas pēdas no grīdas. Man ir lodveida forma. Es to zinu, jo redzu savu formu no iekšpuses. Tas ir kā migla iekšpusē, kur es esmu, bet ārpusē redzu skaidri. Es redzu divus cilvēkus, turot mazuli aiz potītēm. Es nevaru pateikt vai tie ir divi ārsti ,vai ārsts un medmāsa. Bet ne jau viņi mani interesē, tas ir mazulis. Es sāku kustēties uz mazuli un tad mana atmiņa beidzas. Es vienmēr esmu zinājis, ka tā lodveida lieta biju es un ka mazulis ir ķermenis, kurā tagad esmu. Es ticu, ka ir iemesls kāpēc es atceros pats savu dzimšanu. Man ir šī atmiņa pirms mums bija televizors un es neticu tam, ka manas smadzenes varētu radīt tik detalizētu ainu.
Es biju pārsteigta par to, ko mana meita man pastāstīja. Viņa ir ļoti gudra maza meitenīte un vienmēr ir bijusi. Un es to nesaku tāpēc, ka esmu viņas māte. Viņa izturas un runā it kā viņai būtu daudz vairāk gadu. Kādu dienu viņa man teica: ''Mammīt es tik ļoti priecājos, ka es izvēlējos tevi par savu mammīti un tēti par manu tēti.'' Kad es prasīju, ko viņa ar to domāja, viņa teica, ka mēdza uz mums skatīties pirms dzimšanas un izvēlējās mūs par viņas vecākiem. Viņa arī teica, ka zināja, ka viņas jaunākā māsa pirms viņa piedzima izvēlējās viņu par māsu. Kad viņa man šo pateica, es tiešām noticēju, jo viņas tonis bija tas, kas tam lika noticēt.To ir grūti izskaidrot, bet tas liek man justies labāk par daudzām lietām.
Es neesmu ticējusi reinkarnācijai, bet mans dēls mainīja manas domas. Apmēram 3 gadu vecumā viņš sāka stāstīt man stāstus par to, ka ir bijis karavīrs, kurš nomira pirms kļuva par varoni un viņš atnāca atpakaļ, lai atkal mēģinātu kļūt par tādu. Viņš stāstīja, ka bija sašauts kājā, rādot tieši tur, kur atrodas dzimumzīmīte. Ievainojums tik ļoti nesāpēja, bet viņš nomira no infekcijas. Šis liek padomāt kā gan 3 gadus vecs bērns var zināt par infekcijām un par ''neglīto šķidrumu'' kas nāk ārā. Kad viņam bija 4 gadi, viņš bija slims ar drudzi. Viņš gultā mierīgi gulēja. Pēc kāda mirkļa izdzirdēju viņu izkāpjot no gultas un dauzot ķermeni pret sienām. Es ieskrēju istabā, viņš kliedza, ka atkal ir miris. Viņš nekontrolēja emocijas, kliedzot, ka viņš nekad nekļūs par varoni, par kuru tā gribēja kļūt, viņam bija daudz plānu savai dzīvei un tagad tie vairs nav vajadzīgi. Viņš turpināja raudāt un kliegt.. Prasīja divas stundas, lai viņu nomierinātu un pateiktu, ka ar viņu viss ir kārtībā. Tagad es tiešām sāku domāt, ka reinkarnācija pastāv.
Reklāma
Kad es liku gulēt savu 3 gadus veco dēlu, viņš man lūdza, lai izstāstu kādu stāstu. Pēdējās pāris nedēļas es viņam stāstu vectēva piedzīvojumus, viņš bija kareivis, kopienas līderis. Kad es sāku vel vienu stāstu, Džonijs mani apstādināja un teica: ''Nē, pastāsti par vectēvu Robertu.'' Es biju pārsteigta. Tas bija mans vectēvs. Es viņam neesmu stāstījusi par viņu un es nevaru iedomāties, kur viņš ir dzirdējis viņa vārdu. Viņš nomira pirms es apprecējos. ''Kā tu zini par vectēvu Robertu? '' es jautāju. ''Nu.. mammu..'' Džonijs to teica ar bijību, ''viņš ir tas, kurš mani atveda uz zemi.''
Dažus gadus atpakaļ, kad mana meita bija 3 vai 4 gadus veca, viņa atnāca pie manis, kad skatījos apsveikuma kartiņu. Uz vāka bija jūra ar mazu laivu. Viņa uz to norādīja un teica: ''Es esmu bijusi uz tādas laivas.'' Es teicu: ''Patiešām?'' ( zinot, ka viņa nekad nav bijusi uz nekādas laivas) Viņa atbildēja klusā tonī : ''Jā, es tur nomiru. '' Es biju pārsteigta un jautāju, ko viņa ar to bija domājusi. Viņa teica: ''Es biju uz laivas, atsitu galvu un iekritu ūdenī. Es turpināju krist un krist, bet tad es nokļuvu tur augšā.'' Viņa gaisā pacēla rokas un paskatījās augšā. Es paliku bez valodas.. Tagad viņai ir 12 gadi un vairs neko neatceras. Bet es gan. Viņa mīl kuģot un nemaz no tā nebaidās.
1998. gadā pēc dažāda veida ārstēšanās, es beidzot biju stāvoklī. Viss izskatījās labi, taču es viņu zaudēju 6 mēnesī. Mazulim bija daudzas nopietnas problēmas ar nezināmu izcelšanos, bet galvenā pazīme bija deformētas plaukstas. Pēc 4 mēnešiem bez nekādas ārstēšanas, es atkal biju stāvoklī, bet šoreiz viss noritēja veiksmīgi un man piedzima skaista meitenīte. Kādu vakaru, kad mēs gatavojāmies iet gulēt, mana meita pilnībā mierīgi paskatījās man sejā un teica: "Vai tu atceries, kad Talisa (manas zaudētās meitas vārds) bija vēl maziņa? Viņa negribēja nākt, jo viņas rociņas nebija pareizas. Bet tagad tās ir labas!! Skaties!" Man nebija ko teikt. Nav nekādas iespējas, ka viņa varēja zināt par otru bērnu un noteikti ne par problēmu ar rokām. To zināju tikai es un mans vīrs.
Reklāma
Kādu dienu pēc vannas mana meita, kurai bija 2 gadi, mierīgā balsī prasīja, vai es nebiju dusmīga tajā brīdī, kad viņa nomira un neviens viņu neaizveda uz slimnīcu. Es teicu, kad viņa bija slima, es viņu aizvedu pie ārsta. Viņa teica: ''Nē, tad, kad es biju tavs vecākais brālis un nokritu pa pagraba kāpnēm. Es sadragāju galvu, tecēja asinis, tu biji mana māsa, bet tev bija tikai 2 gadi un tu raudāji, tad es biju miris.'' Viņas bija mierīga, bet pārsteigta, ka es neatceros. Viņa stāstīja sīkas detaļas. Viņa vārds bija Ole (tas bija arī pirmais vārds, ko viņa uzrakstīja, sakot, ka to iemācījās pirms nomira). Šodien viņai palika 6, taču es nekad neaizmirsīšu viņas 4. dzimšanas dienu, kad es viņu pamodināju dziedot un pirmā lieta, ko viņa teica bija: ''Man šodien ir 4 gadi, šoreiz es nemiršu, kad man ir 4.'' Viņa runā arī par 3 citām dzīvēm un saka, ka mēs vienmēr būsim kopā, jo mēs to tā plānojam. Viņa arī ir piedzimusi ar retu ausu deformāciju, bet ar dzirdi viss ir labi. Es domāju, vai tas nevarētu būt no krišanas pa kāpnēm sadragājot galvu, kā viņa teica, kad mira kā Ole.
