Amēlija gāja mājās no kārtējās mokošās darba dienas. Gandrīz aizmigusi, viņa sapņoja par mīksto gultu, kas gaidīja viņu mājās. Viņa tikai turpināja iet un nogriezās uz grantaino ceļu, kas ved cauri tumšam mežam. Agrāk meitene nepievērsa nekādu uzmanību tam, bet šoreiz viņai bija bail mežam iet cauri. Laikam jau tāpēc, ka nakts ir tumšāka kā parasti, un mežā nav ne mazākā gaismas avota. Bet nekas cits Amēlijai neatlika, ja vien viņa nevēlas palikt kādā dārgā pilsētas viesnīcā. Nauda meitenei būs tikai nākamajā pirmdienā, tāpēc šoreiz viņai jāiet cauri baisajam mežam.
Amēlija turpināja ceļu cauri mežam, bet šoreiz viņa negāja pa parasto ceļu, bet gan nogriezās uz pļavas virzienu. Pati viņa nezināja, kāpēc nogriezās šajā virzienā, jo māja atradās pavisam citur. Zāles stiebri kā asi naži sitās pret meitenes kājām un pat šķita, ka no meitenes kājām tek asinis, jo zāle bija slapja.
Meitene juta ciešu skatienu sev pakausī, tas vēl vairāk biedēja viņu un Amēlija vairs negribēja turpināt ceļu. Bet kaut kas lika tai turpināt, jo jaunā sieviete nevarēja ar paceltām rokām skriet prom, ko kājas nes.
Tieši tajā brīdī sāka līt auksts lietus, kas vēl jo vairāk apgrūtināja Amēlijai turpināt ceļu. Smagās lāses radīja vīziju, ka meitene raud.
Pēkšņā pļava tik pat pēkšņi arī beidzās, kā arī lietus vairs nelija tik stipri. Meitene nonāca pie vecas baznīcas, kura, jau pus izdegusi, slējās klajā laukuma priekšā. Tā likās baisa, bet vēl jo baisāku to padarīja zibens zibšņi. Amēlija pamanīja kādu vīrieti, kas iznāca no vecās baznīcas, un nolēma aiziet pie tā un pajautāt ceļu, lai varētu izkļūt no šīs tumšās vietas.
Bet nonākusi pie vecā vīra, viņa no lielām bailēm iekliedzās, jo vīrs bija miris. Likās, ka meitenei rādās kārtējie murgi, kas viņu mocīja pirms vairākiem gadiem agrā bērnībā. Bet mironis izskatījās tik īsts, ka meitene skrēja prom ko kājas nes, bet vīrs nepalika stāvot un skrēja tai pakaļ.