Spoku ciems Lielbritānijā16

Ļoti bieži sastopama ir arī čigāniete. Šī sieviete tika bieži redzēta pie vietējām ūdenstilpnēm, vācot dažādus augus priekš pārdošanas. Vēlāk šos augus viņa pārdeva uz vietēja tilta, kur viņa bieži sēdēja, pīpējot savu pīpi un dzerot alkoholu. Kādu reizi, kad bija notumsis, viņa aizmiga uz tilta, kā rezultātā no viņas rokas izkrita pīpe, kura uzkrita uz viņas spirtainajām drēbēm. Neviens ciemā nedzirdēja to, kā viņa kliedza. Tikai no rīta cilvēki atrada viņas nodegušo līķi. Pēc šī notikuma, naktīs no tilta puses bija dzirdami kliedzieni, pietam, ja naktīs paskatīties uz tiltu, tad var redzēt degošu sievieti.

Vietējie iedzīvotāji stāsta arī par kādu cilvēku vārdā Roberts Du Bois, kas bija pazīstams laupītājs, kurš bieži slēpās kādā tukšā vecā ozolā. Šis ozols atradās ļoti tuvu tiltam (tilts, kuru vajā čigāniete) uz krustceļa. Gadījumos, kad ceļotāji gāja garām, laupītājs izleca ārā un pārsteidza viņus nesagaidītus. Par nelaimi viņam, viņš kļuva ļoti prasmīgs, kā arī pazīstams, kas nozīmēja to, ka gandrīz katrs zināja, ka cilvēks, ejot garām šim ozolam, tiks aplaupīts. Šim stāstam ir divi nobeigumi. Tiek uzskatīts, ka kāds garāmgājējs negribēja riskēt ar savu naudas maku, tādēļ caurdūra ozolu ar savu zobenu, nogalinot Robertu. Otra teorija uzskata, ka vietējiem ciema iedzīvotājiem stipri apriebās šis laupītājs. Bariņš iedzīvotāju savācās un uzbruka Robertam. Viņš ļoti labi un ilgi cīnījās, taču zaudēja. Pēdējais sitiens krūškurvja rajonā caurdura laupītāju un piesprauda viņu pie ozola, kurā viņš vienmēr slēpās. Izskatās, ka dziļi dvēselē viņš nepadevās, jo viņa pēdējā, izmisīgā cīņa laiku pēc laika atkārtojas, bet jau spoka izskatā. Citi redz viņa mirušo ķermeni, kurš ir piestiprināts pie spoku koka ar zobenu. Vietu, kur viņš nomira un laupīja sauc par baiļu stūri.

Ciemā ir atrodamas arī divas sievietes no Deringa ģimenes (vietējie valdnieki). Viena bija ļoti skaista, tik skaista, ka pēc šīs sievietes traģiskas nāves, vīrs nebija spējīgs pieņemt faktu, ka nāve šo skaistumu izbojās. Tādēļ, kad šo dāmu ģerbtu baltajās drēbēs apglabāja, viņa bija ievietota trīs svina zārkos, un vēl vienā koka zārkā, lai sievietes ķermenis saglabājas. Pēc šī notikuma, ir iespējams redzēt balto dāmu, kura staigā pa kapiem. Rokā viņa tur vienu sarkano rozi, kuru ievietoja zārkā viņas vīrs, pirms apglabāja viņu. Tiek uzskatīts, ka dažreiz ir iespējams dzirdēt viņas klauvienus no apbedījuma vietas. Baltā dāma ir sastopama arī svētā Nikolasa baznīcā, kurā cilvēki pa naktīm ir redzējuši mirgojošu gaismu.

Otra Deringa, arī ir redzama staigājot pa kapiem. Viņa skumji meklē sava bērna apbedījuma vietu. Ir sastopama arī trešā lēdija, kura staigā pa kapiem. Tomēr nevienam nav zināma viņas identitāte, vienīgais zināmais fakts ir tāds, ka viņa staigā drēbēs, kuras ir raksturīgas 1900-ajam gadam. Cilvēki stāsta, ka ir dzirdējuši to, kā viņa sauc savus suņus. Kas interesanti, ciemā ir sastapti ziņojumi arī par spoku suņiem un rējieniem. Piemēram, 1970-tajos, grupa pētnieku palika pa nakti baznīcā. Viņi sagatavoja kameras, skaņas ierakstītājus un citus instrumentus, kuri palīdzētu viņiem atrast spokus. No rīta viņi žēlojās mācītājam, ka nakts bija neaktīva un klusa, vienīgais, kas šo klusumu pārtrauca bija mācītāja suns, kurš skraidāja ap baznīcu. Tomēr mācītājs atbildēja :”Man nekad nav bijis suns”.

Kapos ir sastopams arī mūks, kurš iemīlējās kādā sievietē. Pēc laika sieviete nomira, bet mūkam sākās depresija. Viņš mierināja sevi staigājot pa zaļajiem laukiem un ceļiem, pa kuriem viņš pirms tam staigāja ar mīļoto, izbaudot romantiskos brīžus. Ar laiku depresija tikai pastiprinājās un viņš tā arī nomira, nesasniedzot mieru. Tomēr pēdējā reize, kad viņu redzēja bija 1989. gads, kad viņu pamanīja kāds žurnālists. Viņš stāstīja par vīrieti, kurš staigāja brūnajā apmetnī un izgaisa aiz mājas stūra.

Populārs ir arī krogs ar nosaukumu “Melns Zirgs”. Šis krogs atrodas ciema centrā un ir pazīstams dēļ tajā esošā labā ēdiena, kā arī dēļ spokiem. Tas tika uzcelts 1450. gadā un tiek uzskatīts par vienu no apsēstākajiem krogiem Anglijā. Tiek uzskatīts, ka tajā ir vairāki spoki, ieskaitot poltergeistu, kuram patīk slēpties objektos, it īpaši galda piederumos un pārvietot tos. Galda piederumi var arī pazust un pēc vairākiem gadiem parādīties turpat, kur agrāk pazuda. Tāpat, krogā ir iespējams redzēt arī sievietes spoku, kura ir tērpta sarkanajās drēbēs. Viņa, dažreiz, ir sastopama vienā no augšstāvu istabām. Taču ir bijuši gadījumi, kad viņa sēdēja krogā, un bija tik labi saredzama, ka vietējie uzskatīja viņu par parasto apmeklētāju.

Kāds fermera spoks ir sastopams vietējā fermā, kura tika uzcelta 1406. gadā. Šo spoku sauc Edwards Bretts, kurš strādāja šajā fermā 18. gadsimtā. Vīrietis nošāva sevi pienotavā, viņa pēdējie vārdi pirms nāves bija veltīti sievai. Viņš teica “Es to izdarīšu”. Tagad vairāki cilvēki stāsta, ka ir dzirdējuši kā kāds čukst šos vārdus. Netālu no fermas ir sastopams vēl viens spoku vīrietis vārdā Ričards “Dikijs” Bass. Viņš ir redzams pie savām vēja dzirnavām, parasti pirms vētras. Dzirnavas nodega pēc tam, kad pa tām uzsita zibens 1939. gadā un tagad tur nekā nav.

Varbūt šie visi spoki arī ir biedējoši, tomēr kāds avots iesaka vairāk baidīties nevis no spokiem, bet gan no vietējiem iedzīvotājiem, kuriem ir apriebušies spoku mednieki. Kādu gadu Helovīnos pat tika pastiprināta policijas uzraudzība, lai tiktu vaļā no uzbāzīgiem tūristiem, kuru dotajos svētkos ir ļoti daudz. Taču tas ir gaidāms vietā, kurā ir tik daudz spoku stāstu un kura ir iekļauta Ginesa Rekordu grāmatā.