Tas tiešām notika pa īstam! Vienu garlaicīgu, aukstu decembra sestdienu man ar māsīcu nebija ko darīt. Manai māsīcai ļoti patīk runāt par spokiem, kā arī ‘’meklēt’’ tos, taču man ne īpaši. Tā kā mums nebija, ko darīt, es tomēr piekritu izsaukt labo rūķīti. Mēs jau domājām, ka nekas traks nevar notikt, un nekas tāds neeksistē. Mēs spokos izlasījām rakstu ‘’15 veidi kā izsaukt garus un visu pārējo’’. Izlasījām, ka ir jāpaņem balta lapa un uz tās jāuzraksta jā/nē. Tad jāņem balts dieg un jāiever adatā, un pēc tam jāiededzina svece, mēs izvēlējāmies baznīcas sveci. Protams, mēs to aizdedzinājām. Tad mēs paņēmām baltajā diegā ievērto adatu, un to nolikām centrā starp jā/nē. Vecāki arī atradās mājās, un viņi sāka smieties dzirdot, ko mēs darām, bet neaizliedza. Es paņēmu planšetdatoru, un noliku uz izlietnes (mēs to darījām vannasistabā), un sāku filmēt. Tad es izslēdzu gaismu, aiztaisīju durvis, un māsīca vēl pārjautāja, vai es gribu to darīt. Es paņēmu savās rokās adatu ar diegu, un cieši turēju to lapas centrā. Ja jau mēs esam sākušas, tad jāpabeidz. Mēs 4x saucām: labo rūķīt parādies! Nekas nenotika, tikai sveces gaisma kļuva nedaudz bālāka. Kā izlasīju internetā, pēc tam ir jāsaka: labo rūķīt, vai tu te esi?! Mēs abas kopā to pateicām. Adata nedaudz pakustējās un iekrita pie jā. Mēs sabijāmies. Šim rūķītim var prasīt jautājumus ar jā un nē. Es pajautāju: vai man rīt būs laba diena? Adata nedaudz paliecās uz kreiso pusi, taču es neko nejutu. Atbilde bija nē. Mana māsīca pajautāja vēl dažus jautājumus, un tad mēs abas paskatījāmies uz spoguli. Tad pievērsām skatienu lapai, kur jā, bija sašvīkāts. Tam arī bija pavilkta garāka a ‘’kājiņa’’. Manai māsīcai bija tikai 9 tajā laikā, un kā jau bērns, viņa sāka nevaldāmi kliegt un raudāt. Es vairāk nobijos no viņas kliedzieniem, nekā no notikušā... Mēs apķērām mammu, kura gatavoja ēst virtuvē. Viņa pasmējās, un teica, ka tas nav iespējams. Bet tā bija!!! Tad viņa lika šo rūķīti izsaukt vēlreiz un ‘’pateikt’’, lai iet prom, jo kas zin, ko tas vēl var izdarīt. Mēs vairs nekad negribējām saukt rūķīšus, un neiesakām saukt Tev. Planšetdators saplīsa, un līdzi aizgāja video, taču man vēl jāparakņājas, lai atrastu bildi ar ekrānšāviņu, kur pamanījām dīvainu tēlu slīdam gar sienu. To bildi biju aizsūtījusi draudzenei pa skype...
Baisais rīts skolā. Vienu dienu, es un mana draudzene, mēs aizgājām uz skolu tā agrāk.Skolā biju es, mana draudzene un skolas dežurante. Es un mana draudzene skraidījām pa skolu. Un tiešām neviena izņemot mūs trīs skolā nebija (zinājām to tāpec, ka garderobē nebija ne viena mēteļa izņemot mūsējos ). Nu tā, mēs skrējam pa skolu un pēkšņi izdomājām uzspēlēt paslēpes. Labs ir mana draudzene vadīja pirmā, bet man bija jāslēpjas. Es aizgāju uz skolas mazāko gaitenīti, kurš atrodas pie skolas bibliotēkas. Te pēkšņi es sadzirdēju soļus, es domāju, ka mana draudzene jau sāk meklēt. Tāpēc es paslēpos aiz durvīm un skatījos pa durvju spraugu, vai tur kāds iet, vai nē. Un ticiet vai nē bija tāda skaņa itkā kāds paietu garām, bet tur jau tā lieta, ka neviens tur negāja. Es izlīdu no slēptuves, likās, ka sirds pa muti izlēks, es klusi lavījos uz priekšu (nesaprotu kāda tam īsti bija jēga, bet negribējās, lai mana dzraudzene mani atrod) un pēkšņi es sajutu vēsumu kāds mūsu piekurunātajā skolā ir retums (un logi nebija vaļā). Es sāku skriet, jo biju tā nobijusies, ka, ja es ieraudzītu savu ēnu es dabūtu trieku. Es griezos ap stūri un mana draudzene uzskrēja man virsū, jo arī es skrēju, mēs abas dabūjām punus. Es sāku smieties, bet mana draudzene izskatījās no kaut kā nobijusies. Kad viņa man izstāstīja no kā viņa nobijās, es vienkārši nespēju tam noticēt. Arī viņa bija dzirdējusi soļus un sajutusi aukstumu, bet tas likās ļoti dīvaini, jo es neko par savu piedzīvojumu nestāstīju viņai. Turpmāk labāk nespēlēšu paslēpes skolā, lai atkal kāds spoks nenobiedē
Baisā Sēņošana
Biju ar tēti aizgājis sēņot.
Ieejam mežā, izklīstam. Es eju, te pēkšņi priekšā veca sapuvusi māja, pilnīgs grausts! Eju iekšā, neviena cilvēka, viss kluss! Iekšā māja bija pilnībā neskarta izņemot visur bija 10cm putekļu kārta.
Staigāju pa māju, ieraugu galds uzklāts, ēdieni uz šķīvjiem, dzērieni krūzēs. It kā kaut kādas kāzas bijušas, bet viss pamests un visi ēdieni sapuvuši.
Te pēkšņi pulkstenis pie sienas nedarbojas, rāda 3 naktī. Ieraugu pie sienas kalendārs 1974. gads!
It kā mistiski visi cilvēki būtu pazuduši!
Ātri bēgu prom no tās vietas, skrienu pie tēta skatos viņam jau pilns
sēņu grozs, saucu viņu lai nāk apskatās to māju, kas bija tur pārsimts metru uz sāniem. Ejam, skatos vieta kur bija māja vairs nekas nav tikai krūmi nezāles un sūnas!
Ātri braucām prom no tās vietas, kaut kas mistisks tur bija.
Tas notika Sātiņu pamatskolā, kura izbūvēta bijušajā kara hospitālī. Daudzi cilvēki šajā vietā ir saskārušies ar asinis stindzinošiem gadījumiem. Pirmais stāsts ir par diviem zēniem, kuri vēlu vakarā skrēja pa skolas gaiteni un tā galā pamanīja vīrieti baltā uzsvārcī. Tas intensīvī soļoja- uz vietas! Pats dīvainākais bija tas, ka vīrietim trīka kāju. Tagad šie zēni ir jau pieauguši un vēl nesen apsprieda redzēto. Tas nebija nosapņots. Spokainais ārsts pat skatījies viņiem acīs.
Vēl šajā pašā skolā ir telpa, kur dzīvo skolas sargs. Bet tur ir ļoti grūti uzturēties, jo kā aizver acis, tad tajā vietā, kur ir logs nāk iekšā krustnešu karavīri. Var jau likties smieklīgi, bet to nav stāstījis tikai viens cilvēks. Un šajā telpā neviens vairs labprātīgi neuzturās.
Reiz kāda sieviete brauca mašīnā no darba. Taču kopš viena pagrieziena viņai visu laiku sekoja kāds sarkans minibusiņš. No sākuma sievietei bija vienalga – droši vien brauc uz to pašu pusi, tad tā liela muiža. Bet mašīna turpināja sekot, un ik pa brīdim ieslēdza tālos lukturus, kuri izgaismoja sievietes mašīnu. Bet mašīna neapstājās no sievietes. Tad viņa nosprieda, ka brauks pa ceļu, pa kuru neviens nekad nebrauc, jo tur nav ne labs ceļš, ne gaismas. Viņa nogriezās pa to ceļu, bet mašīna turpināja sekot un slēgāt iekšā un ārā tālos lukturus. Nu jau viņa bija pārbijusies, un zvanīja policijai, lai viņi gaida pie viņas mājas un grābj ciet sarkanā busiņa šoferi. Sieviete aizbrauca mājās, kur policija kā jau runāts gaidīja. Kad arī minibusiņš apstājās policijas vīri pieskrēja klāt un grāba viņu ciet, bet vīrs kliedza: “neķeriet mani, bet viņu!!” Policija pamanīja, kā no sievietes mashīnas izkāpa kāds cits vīrs ar nazi rokās, bet tad viņš izgaisa. Beigās atklājās, ka vīrs kurš bija mašīnā bija centies pārgriezt sievietei rīkli, bet sarkanais busiņš to bija pamanījis un katru reizi kā šis gribējis uzbrukt ieslēdza tālos lukturus, lai izgaismotu mašīnu, un sieviete viņu pamanītu.
JA PATIKA SPIEDDD!!!
VAI ARRRRĪĪĪIIIIII....
Pamodīsies Tu slimnīcā,
Reanimācijas palātā,
Paņemšu Tevi es analā,
Līķi iemetīšu KANĀLĀ!
Pantiņš no LVMOG-Bez perversībām 3
