›

Spoki skolās 20

276 4

Čau...

Par cik iepriekšējo lietotāju man izdzēsa kāds "labdaris" no administrācijas, noteikti, nepamatoti(pēc tālākas informācijas no administrācijas uzzināju ka vecais lietotājs vēl pastāv, iespēju lietot viņu varu atgūt, bet man jau ir cits, un kāpēc nevarēju ielogoties vecajā neviens nezin). Uztaisīju jaunu un izlēmu arī beidzot pa ilgiem laikiem uztaisīt kādu rakstu. So Enjoy_

Jūs patiešām domājat, ka noslēpumus glabāt var tikai senas pilis, pamestas mājas un putekļaini bēniņi? Patiesībā mīklainas lietas notiek arī vietās, kurām ne mazākajā mērā nepiemīt mistikas aura, piemēram, visparastākajās skolās...

Spocīgā Skolotāja.

Pirms kāda laika Magņitogorskas 34.skolā ar vien biežāki kļuva neizprotami gadījumi. Skolnieki ar aizrautību stāsta viens otram intriģējošus sīkumus. Pedagogi, kā jau tas pieņemts, izturas pret to skeptiskāk. Tomēr gandrīz katru dienu viņi uzzina, ka sieviešu tualetē paši atgriežas krāni vai ka visās klasēs vienlaicīgi pazudis krīts, kas pēc tam sadrupināts tik atrasts pavisam citā telpā. Reizēm ieslēdzas vai izslēdzas gaisma, bet skolotājiem kuri vakarā aizsēdējušies pie burtnīcām nācies dzirdēt dīvainas skaņas - durvju klaudzēšanu vai papēžu klikšķēšanu gaiteņos.

Skolnieku vidu klīst baumas, ka tā par sevi atgādina pirms gadiem desmit aizsaulē aizgājušās ķīmijas skolotājas spoks. Pirmo reizi par spoku uzzināja no sarga: reiz vēlu vakarā viņš sadzirdējis soļu skaņas trešajā stāvā, tāpēc uzkāpis noskaidrot, kas par lietu. Viņš ieraudzījis pelēcīgu mākoni, kas kustējies pa gaiteni. No tā laika arī šī mistika aizsākusies: kāds uz pagraba sienas uzzīmējis melnus krustus, kaut gan durvis uz pagrabu vienmēr ir slēgtas. Kādu citu reizi rozetei nepievienots ventilators sācis strādāt, bet pēc tam tik pat pēkšņi apstājies. Bet sargs drīzumā uzrakstīja atlūgumu pēc paša vēlēšanās. Laikam jau spoks nebija no mierīgākajiem. Kaut gan skolas administrācija apgalvo, ka pēdējo desmit gadu laikā neviens skolotājs nav miris, steidzīgi soļi turpina pieskandināt tukšos gaiteņus, novēršot skolēnu uzmanību no mācību procesa.

Priekscaronā teicējs no... Autors: RunchuksLV Spoki skolās

Priekšā teicējs no viņpasaules...

Vienā no Viborgas skolām kādu laiku uzdarbojās neredzams priekšā teicējs. Ja kāds, no galvas skaitot dzejoli, kaut ko sajauca vai aizmirsa, labsirdīgais gars nekavējoties teica priekšā frāzes sākumu. Parasti viņa balsi dzirdēja tikai tas, kuram tas bija nepieciešams, taču reiz šī priekšā teikšana bija tik skaļa, ka to sadzirdēja literatūras skolotāja. Kā viņa pati pēc tam apgalvoja, balss nākusi kaut kur no augšas, tāpēc solos sēdošos skolēnus viņai nav bijis pamata turēt aizdomās.

Drīzumā pēc šī atgadījuma desmitās klases skolēniem bija jāraksta sacerējums. Pārbaudot darbus, skolotāja bija ārkārtīgi izbrīnīta, jo viens no labākajiem darbiem piederēja skolēnam ar visai viduvējām sekmēm, turklāt sacerējums bija uzrakstīts gramatiski pilnīgi pareizi. Ja tas būtu bijis mājas darbs, tad tiktu aizdots atpakaļ kā norakstīts, taču sacerējums tika rakstīts klasē, turklāt autora vieta atradās tiešie pie skolotājas galda, tāpēc norakstīt vai samainīt darbu bija vienkārši neiespējami.

Divdesmit darba gadu laikā skolotājai bija nācies redzēt visdažādākos špikerus un viltības, bet šī sacerējuma noslēpumu tā arī neizdevās, tāpēc nācās vien ielikt teicamu atzīmi. "Literārā jucekļa" vaininieks izbrīnītajiem klases biedriem pastāstīja, ka viņš nebija pat līdz beigām izlasījis grāmatu, par kuru tika rakstīts. Stāstīja, ka visu mācību stundu viņam esot bijusi tāda sajūta, it kā kāds vadītu viņa roku. Tā viņš esot rakstījis "no zvana līdz zvanam". Pēc remonta šajā mācību kabinetā viņpasaules būtnes iejaukšanās mācību procesā apstājās. Varbūt spokam nepatika sienu krāsa, bet varbūt pamodās sirdsapziņa - kāda gan jēga no teicamām atzīmēm, ja zināšanu galvā nav ne nieka?

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

nbspPar nabaga stundentu... Autors: RunchuksLV Spoki skolās

Par nabaga stundentu aizlieciet vārdu.

Krievijas mācību iestādēs spokiem īpašu uzmanību nepievērš: ir tie vai nav, programma jāpilda. Bed Indijā pret šādām smalkām matērijām izturas ārkārtīgi nopietni. Sakarā ar spoka parādīšanos Deli universitātē studentiem tikai piešķirta papildu brīvdienu nedēļa.

Studenti sūdzējās par spoku, kas parādās stundentu pilsētiņā un traucē viņu mieru. Te tas klauvē pie kopmītnes istabiņu durvīm, te grūsta studentus uz kāpnēm. Spoks izcēlās ar kādu īpašu zīmi - specifisku smaku, kas ilgi nebija izvēdināma no telpām, kurās spoks bija parādījies. Jūtīgākiem deguniem izdevās noteikt, ka tur sajaukušies tabakas, skūšanās krēma un odekolona aromāti. Tas vedināja studentus domāt, ka spoks, kas viņus traucē, ir viņu studiju biedrs, kurš pirms nepilna mēneša bija nomiris tieši nodarbību laikā. Viņa kursa biedri apgalvoja, ka puisis izmantojis pardimērijas līdzekli ar tieši tādu smaržu.

Kad spoka "personība" tika konstatēta, universitātes vadība palaida studentus uz mājām un ķērās pie nelūgtā viesa izraidīšanas no universitātes.

Universitātes lepnums.

Cik valstu, tik ieradumu. Piemēram, angļi ar saviem spokiem lepojas un atbrīvoties no tiem nemaz negrasās. Ne velti Lielbritānijā viņpasaules spēki mīt ik stūrītī. Arī senā Kembridžas universitāte nav nekāds izņēmums.

Vietējais spoks iecienījis Pīterhausas koledžu, kas celta XIII gadsimtā. 1999.gada maijā tas ar savu klātbūtni pagodināja svinīgās vakariņas, uz kurām bija ieradusies profesori un docenti. Vakariņas notika ar seniem ozola paneļiem rotātā Pīterhausas viesistabā. Spoks kā cilvēkveidīgs miglas sabiezējums, kurā tikko jaušami varēja izšķirt galvu un ekstremitātes, svinīgi pārpeldēja pāri visai telpai un izgaisa. Dienā spoks izklaidēja studentus ar noslēpumainiem klauvējieniem un čīkstēšanu, taču vislielāko popularitāti viņš ieguva pēc atgadījuma ar dekānu Grēmu Vardu, kuru studenti īpaši nemīlēja. Kad dekānu atrada uz kāpnēm pusdzīvu, par vainīgo tūlīt tika atzīts spoks. Tieši pēc šī atgadījuma skeptiski noskaņotais dekāns visus centās pārliecināt par spoka eksistenci un par uzdeva veikt atbilstošu izmeklēšanu.

Pameklējusi arhīvā, kompetenta komisija noskaidroja, ka 1789.gadā Pīterhausas ēkā pakārās kāds koledžas stipendiāts Frēnsiss Douss. Vadība vērsās pēc palīdzības pie garīdznieka, lai viņš novada atvadu mesu, taču koledžas absolventi bija kategoriski pret to. Viņi uzskatīja, ka "spoki ir vērtīgi. Kembridžas kultūras, akadēmiskie un vēsturiskie īpašumi, un tie jāaizsargā ar likumu un universitātes statūtiem." Nav zināms ko par to domāja pats spoks un kā veidosies viņa turpmākās attiecības ar Kembridžas iemītniekiem, bet Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas studentiem spoka parādīšanās solīja izkrišanu eksāmenā.

Pie studentiem, kuriem bija lemta izgāšanās eksāmenā, nāca ar rasēšanas instrumentiem apkrāvusies arhitekta Kokorinova ēna. Stāsta, ka tad, kad Aleksandrs Filipovičs pieņēmis imperatori Katrīnu Lielo tikko pabeigtajā Mākslas akadēmijas ēkā, Viņas augstība pie nesen krāsotās sienas notraipījusi kleitu. Šis atgadījums, protams, saniknojis imperatori, bet arhitekts nav spējis pārdzīvot tādu kaunu un tajā pašā naktī pakāries. "Tie nu gan bija meli!" jūs iesauksieties! Un jums būs absolūta taisnība. Ja arī epizode ar notraipīto kleitu ir patiesa, tad tā nebūt nesaniknoja imperatori: Kokorinovs ne tikai pakārās, viņš kļuva par šīs Mākslas akadēmijas pirmo direktoru. Bet spoks, kas vestija nepatikšanas studentiem, visdrīzāk ir kāda nezināma meistara palīga rēgs, kas arhitekta vārdu piesavinājies.