Šis būs raksts par to kā esmu sajutusi un, redzējusi spokus. Šie notikumi ir īsti. Tas neks esat tādu redzējuši
Sveicināti, spoki! Šis raksts būs par to kādā veidā esmu sajutusi un redzējusi garus un spokus. Noteikti esat redzējuši šeit daudz tādus rakstus, bet šis ir noticis tikai ar mani un nav izdomājums.
Tātad. Tas notika naktī. Es mierīgi gulēju līdz es pamodos. Bija ļoti kluss. Pēkšņi man pie galvas sāka skanēt dīvaina skaņa. Tā it kā kāds grieztu ar zāģi. Bet nepārtraukti. Es biju palīdusi zem segas. Man palika ļoti karsti un smacigi. Man bija bail līst ārā no segas apakšas. Un gaismu nevarēju iedegt, jo slēdzis bija otrpus istabai. Tad man sāka trūkt elpas. Likās kāds mani žņaudz... Tad es ieslēdzu lukturi, kuru parasti turēju pie sev blakus, jo mums mainīja elektrību stabus, tāpēc ik pa laikam mums mēdz nebūt elektrība. Ieslēdzu zāğēšana izbeidzās. No tā laika un kādu mēnesi neslēdzu istabā gaismu ārā...
Tas bija vakarā. Es beidzu sēdēt pie datora un gāju uz istabu, kur vecāki skatījās tv. Ārā bija žvaigžņota un spīdēja mēness. Es atvēru durvis un paskatījos debesīs. Pēkšņi man blakus nokliedzās. Nu tā kā īsts spoks. Paši noteikti varat iedomāties... Es iekliedzos un aizcirtu durvis un ievēru roku iekšā. Par laimi nekas rokai nekaitēja...
Tā bija diena. Vecāki nebija mājās. Es biju viena. Ja neskaita suņus un kaķus. Tie bija ārā. Bija vasara. Es sēdēju un lasīju grāmatu. Biju rik ļoti ierāvusies grāmatā, ka salēcos, jo no plaukta nokrita grāmatas. Es iekliedzis un izskrēju ārā. Negāju istabā, līdz nepārnāca vecāki mājās. Vēl atbrauca mans brālēns. Mēs kopā gājām istabā iekšā un tās grāmatas gulēja uz grīdas. No tā laika mans kaķis sēžot skatās uz to gramatplauktu...
Tas notika Jāņu naktī. Mēs ar brālēnu gājām uz mājām, lai atnestu šķīvjus. Gājām pa taciņu. Tad mums priekšā izskrēja kaut kāds radījums. Ne tas bija suns, ne kaķis. Mēs pārbijušies skrējām atpakaļ pie pārējiem...
