Spocīgā māja27

Stāstu man izstāstīja viņa mamma. Kad X bija 5 gadi, viņš gulēja otrā stāva, kur parasti guļ viņa mamma. X māte tajā brīdī atradās lejā virtuvē, kur ar draudzeni malkoja kafiju. Viss noritēja kā tav vajadzētu noritēt, bet pēkšņi māte izdzirdēja, ka kāds bļauj un raud. Māte pa visam žigli skrēja uz savu izstabu pie dēla. Māte ieskrējusi istabā redzēja dēlu raudam un norādot ar pirkstu, skatamies uz krēsla. Māte jautāja dēlam, kas ir noticis, kāpēc viņš raud? Dēls šņukstot atbildēja - zalš onkuvis kēslā šēž [zaļš onkulis krēslā sēž] . Māte bērnu paņēmusi, gāja lejā nedaudz sabijusies. Ir, kas tic un ir, kas netic. Es persōnīgi ticu, jo stāsta beigās man pateica, ka tajā mājā ir nomiruši vairāki cilvēki un dzīvnieki - Ugunsdzēsējs, kas iekrita akā un noslīka, ārsts, ārsta palīdze [māsiņa] . Laikā, kad man to visu stāstīja kaķis tobrīd skatījās uz durvīm, kuras veda uz otro stāvu. Cik man ir zināms, tad dzīvnieki redz mirušos. Un tajā brīdi neko labi nejutos. Pēc neilga laika, šīs durvis pašas no sevis atvērās, un tad es tiešām biju pārbijusies, jo šīs durvis bija aizstaisītas ļoti stingi.. Tik stingi, kad es pati viņas knapi varēju atvērt. Viss šis vakars man bija baiss. Kad gāju mājās, man bija jāiet gar baznīcu un tas nepavisam nebija forši. Nākošajā dienā man šī zēna mamma paziņoja, ka viņi brauc uz Rīgu un, ka man būs jāpieskata kaķis. Tad nu vienu nedēļu man pa vakariem bija jāiet uz šo spocīgo māju un jābaro dzīvnieciņš. BAISI