Kaut kur Indijas ziemeļu kalnos atrodas pamesta draudīga septiņ nāvju ieleja, kas nogalina ikvienu, kurš uzdrošinās tajā ieiet. Zinātniski izskaidrot šo fenomenu nav izdevies līdz šim brīdim. Tādad varas iestādēm atliek tikai noslēgt piekļuvi bīstamajai vietai dārgumu meklētājiem un visādu veidu avantūristiem.
Šivas lāsts9
210
0
Lepnais radža.
Viens no šādiem piedzīvojumu meklētājiem bija Lielbritānijas Austrumu indijas uzņēmuma kapteinis Ričards Battersfīlds. Viņu 1772.gadā Bengālijas gubernators Vorens Hastings nosūtija pie Pendžabas valdnieka kā militāro padomnieku, lai aprīkotu vienu no svarīgākajiem fortiem ar jauniem gabaliem un apmācītu vietējos lielgabalniekus. Jaunajam kapteinim ikdienas rutīnas pienākumi bija kā nepanesama nasta. Nepagāja ne diena, kad zelta kārie angļi nedzirdētu kādu leģendu par pasakainām bagātībām. Kādu dienu Battersfīlds satika tirgotāju, kurš pavēstija, ka kaut kur tālu ziemeļu kalnos atrodas ieleja, kurai ļoti sarežģīti piekļūt. Tieši kur tā atrodas, tirgonis anglim pastāstija visai aptuveni, jo pats nekad tur nebija bijis.
Kādreiz sensenos laikos šajā ielejā atradusies varena radžas galvaspilsēta, kuras slava bija izplatījusies tālu pāri Pendžabas robežām. Radžam bijuši septiņi dēli, bet kareivju - tik daudz, ka viņš katru gadu sūtijis karagājienos septiņas spēcīgas armijas. Bagātības uz radžas pili plūdušas straumēm, jo viņa dēli nepazinuši zaudējumus, bet pats radža - žēlastības pret uzvarētājiem. Kādu reizi lepnums tik ļoti aizmigloja valdnieka saprātu, ka viņš meta izaicinājumu pašam Šivam, debesu karapulu vadonim. Saniknotā dieva atriebība nebija ilgi jāgaida. Šiva raidīja no debesīm liesmu bultu, pārvērta pelnos radžu, viņa dēlus un visu viņa armiju. Tad Šiva uzmeta pilsētai ugunīgu bumbu, kas uzliesmoja spožām nekā tūkstoš sauļu.
Trieciens satricināja zemi, un milzīgā pilsēta pārvērtās gigantiskā piltuvē, kurā izveidojās kalnu ezers. Kaut kur ezera dzīlēs, brīnišķīgās pils drupās arī slēpās varēnā radžas neizsakāmas bagatības.
Dārgumu meklējumos.
Battersfīlds sīkumos izprašņāja tirgoni par maršrutu un zīmēm, kas viņam ļautu atrast pareizo ieleju.
Piedzīvojumu meklētājs izvēlējās sev par palīgiem kādus desmit kareivjus un vietējos sikhus. Visu, ko viņš ceļā redzēja un dzirdēja, kapteinis ar īstu punktualitāti pierakstīja piezīmju grāmatiņā.
Nelielā vienība ilgi klejoja pa kalniem, aizejot tālu no britiem pazīstamajām vietām. Neviens no retajiem sastaptajiem ceļiniekiem nevarēja neko pastāstīt par noslēpumaino ieleju, bet apdzīvotu vietu tajā apkārtnē vispār nebija.
Galu galā likās,ka piedzīvojumu meklētājiem uzsmaidijusi laime. Nejauši viņu priekšā pavērās šaura kalnu pāreja, kas noveda cilvēkus diezgan lielā ielejā. Daļa tās bija aizaugusi ar biežu mežu, bet dziļumā vīdēja ezers, kurā ūdens izskatijās zilgani melns, it kā eļļains. Ezeru gandrīz no visām pusēm ieskāva augstas klintis, tikai nelielā krasta daļā atradās mežamala. Pretējā krastā vīdēja senas drupas. Piekļūt tām pa sauszemi nebija iespējams, tādēļ Battersfīlds nolēma šķērsot ezeru ar plostiem.
Tuvojās nakts un ezera šķērsošanu nolēma atlikt līdz nākamajam rītam. Kapteinis norīkoja sargus, instruēja vīrus par sardzes maiņas kārtību, un tikai pēc tam savā teltī aizmiga.
Nākamajā rītā viņš pamodās tukšā nometnē. Virs ugunskura burbuļoja biezputras katliņš, ieroči rūpīgi sakrauti piramīdās. Bija sagatavoti instrumenti koka ciršanai. Vienības dalībnieku apģērbi bija kārtīgi sakrauti pie krasta. Un vairāk nekādu pēdu- it kā 12 cilvēki būtu rūpīgi sagatavojušies un draudzīgi ielēkuši ūdenī. Battersfīlds acīmredzot bijis apdomīgs cilvēks. Viņš visu no rīta redzēto sīki aprakstīja savā piezīmju grāmatiņā un tikai tad piegāja tuvāk ūdens malai. Nākamās rindiņas kapteinis uzrakstīja pēc vairākām dienām, saldams kādā aizā augstu kalnos. Ieskatījies ezerā, viņš cauri ūdens dzīlēm ieraudzīja seju ar velnišķīgi dedzinošām acīm un šaušalīgu izteiksmi. Anglis šausmās bēga, nemanīdams ceļu. Viņam ar katru stundu kļuva aizvien sliktāk, ādu un iekšas dedzināja it kā uguns,mati,zobi un nagi drupa un izkrita. Visbeidzot Battersfīds pavisam zaudēja spēkus, viņš pēdējiem spēkiem iekārtojās kādā alā, uzrakstija dažas frāzes un tur arī nomira.
Reklāma
Nelaiķa piezīmju grāmatiņa.
1902.gadā Battersfīda piezīmju grāmatiņa, veikusi garu un sarežģītu ceļojumu,nokļuva kāda cita brita rokās - slavenā piedzīvojumu meklētāja Grahama Dikforda. Viņš to kopā ar divām pistolēm un citiem niekiem kā retu brīnumu nopirka no kāda sikha.
Piezīmju grāmatiņas uzrašanās vēsture īsumā ir šāda. Dikforda sastaptā sikha tēvs bija mednieks. Kādu reizi 1856. vai 1857.gadā, sekodams ievainotam dzīvniekam, viņš aizklīdis ļoti tālu kalnos. Apkārtne bijusi nepazīstama, sācies negaiss. Sikhs paslēpies alā, kur nākamajā rītā ieraudzījis britu mundiera paliekās ģērbtu skeletu. Piezīmju grāmatiņa, pistoles un visas pārējās mantas no nelaiķa somas pārceļoja uz vispirms uz mednieka būdiņu, vēlāk pārdotas iebraukušajam anglim.
Rūpīgi izpētijis piezīmju grāmatiņu, Dikfords secinājis, ka runa ir par Septiņu nāvju ieleju, par kuru viņš bija dzirdējis neskaidras leģendas.
Saņēmis no nelaiķa Batterfīlda šādas fantāziju rosinošas ziņas, viņam radās doma mēģināt nokļūt ielejā atrast radžas leģendāros dārgumus.
Dikfords savāca nelielu līdzīgi domājošu cilvēku grupu, rūpīgi sagatavoja invetāru un devās ceļojumā. Dažas dienas vēlāk kalnu ciemā ieradās noskrandis un apdedzis eiropietis. VIņš izkatijās pēc ārprātīgā, un runas nebija saprotamas. Atnācējs runāja par klejojošo uguni un spokiem, kas nogalina ar skatienu un par ļaunajiem spēkiem, kas nogalinājuši viņa pavadoņus, Tas bija Dikfords. Viņu nosūtija uz slimnīcu, no turienes uz trako namu. Grems arī tur biedēja personālu, stāstīdams par neveiksmīgo ieleju un Dieva sodu.
Tiklīdz pie viņa nokļuva pieredzējuši ārsti, brits šausmīgās mokās nomira. Dikfordam atradās bagāti un ietekmīgi radinieki, kuri pārliecināja koloniālās varas iestādes organizēt ekspedīciju, lai noskaidrotu viņa vienības nāves cēloņus. 1906.gadā gandrīz divi militāristu un zinātniskie pētnieku devās ceļā. Jau no paša sākuma viņi fiksēja nelaimi vēstošas parādības, it kā pati daba censtos kavēt viņu ceļojumu. Negiadīti sacēlās spēcīgs vējš, kas pūta no ielejas, it kā gribēdams ceļiniekus atstumt atpakaļ. Zibeņi spēra burtisku zem kājām. PAti ieleja izrādijās indīgu čūsku ordu apsēsta, dažas no tām cilvēkiem pat nebija pazīstamas. Kad viens no karavīriem uzšvirkstināja sērkociņu, viena no ielejas gala līdz otram aizskrēja uguns mēles, kas atstāja uz to cilvēku ādas, kuriem tā pieskārās, nedzīstošas čūlas. Glābjoties no liesmām, divi cilvēki skrēja uz ezeru, bet, tikko sasnieguši ūdeni, nokrita miruši. Biedri viņus mēģināja izvilkt, bet, pietuvojušies krastam, sajuta reiboni, nelabumu un drebuļus. Ekspedīcijai nācās atgriezties, nesasniedzot nekādus rezultātus. 1911.gadā nolādēto ieleja apmeklēja kāda cita britu vienība. Šoreiz viss norisinājās strauji. Pieci no septiņiem drosminiekiem nokāpa pie ūdens, bet pēkšņi trakā ātrukā sāka griezties uz vietas, plēst drēbes un matus, pēc tam nokrita bez dzīvības. Divi atlikušie šausmās aizbēga kalnos. Pēc dažām dienām viņi tomēr iznāca pie cilvēkiem, bet ilgi nenodzīvoja. Nelaimīgo āda bija pārklāta ar milzīgām asiņainām čulgām, no kakla plūda asinis. Tikko pavēstijuši par savu ceļabiedru bojā eju, abi nomira.
Kara atbalss?
Nākamās ekspedīcijas dalībnieki savai kampaņai sagatavojās daudz nopietnāk. Iesākumā viņi aizdomājās: kas gan pazudina Septiņu nāvju ielejā nonākušos cilvēkus? Zinātnieki skaidroja, ka tie ir ezera indīgie izgarojumi. 1919.gadā ceļā devās kārtējā pētnieku grupa. Tās dalībnieki bija ekipēti labāk nekā viņu priekšgājēji. Gāzmaskas, ķīmiskās aizsardzības kostīmi, kas paredzēti lai izturētu Pirmā pasaules kara gāzes uzbrukumus, jaudīga radio stacija. Noteiktā laikā pāri ielejai bija jālido lidmašīnai, lai veiktu aerofotogrāfēšanu.
Tehniskā progresa sasniegumi nepalīdzēja. Pilots tā arī nevarēja aizvadīt savu gaisa kuģi līdz vajadzīgajai vietai. Radiostacija pārstāja darboties jau pirms tuvošanās ielejai. Aparāti uzvedās kā zaudējuši prātu. Gāzmaskas un īpašie tērpi savu darbu paveica. Zinātnieki varēja rūpīgi izpētīt visu pieejamo ielejas daļu. Tika atrastas vismaz 17 dažādos laikos mirušu cilvēku mirstīgās atliekas. Visiem ekspedīcijas dalībniekiem bija stingri aizliegts tuvoties ūdenim. Tomēr ezera pretējā pusē redzamās drupas pievilka kā magnēts. Pēc ilgām diskusijām trīs zinātnieki, pieredzējuši alpīnisti-amatieri, nolēma kāpt klintīs un apiet ezeru pa akmeņainās kores virsotni. Veikt šādu kāpienu gāzmaskās būtu apgrūtinoši, turklāt kalna kore atradās pietiekoši augstu virs ūdens. Tātad trīs drosminieki devās cceļā vieglā ekipējumā. Uzkāpšana virsotnē noritēja veiksmīgi, un trijotne virzijās apkārt ezeram. Pēc kāda brīža viņi apstājās, pamāja ar rokām ielejā palikušajiem, un tad... vienlaicīgi ielēca ūdenī. Ekspedīciju nekavējoties pārtrauca. Vēlāk kolonionālās iestādes pilnībā norobežoja visu šo rajonu no cilvēkiem. Aizliegumu apmeklēt šo teritoriju apstiprināja arī neatkarīggas Indijas varas iestādes. Tagat pat ielejas atrašanās ir stingri noslēpta no ziņkārīgajiem. Zinātnieki uzskata, ka nepatikšanu cēlonis ir degoša gāze ar nervu paralītiskām īpašībām, kas izdalās ezerā. Tomēr nav skaidrs, kādēļ cilvēku grupas gāja bojā pēc dažādiem scenārijiem.
Pastāv kāda hipotēze, saskaņā ar kuru ezers ir piltuve, ko radījis jaudīga kodollādiņa sprādziens, kas varētu būt noticis apmēram pirms 25 gadu tūkstošiem. Ja noticam senajam indiešu eposam ,,Mahabharata,, , tieši tajā laikā kalnos Indostānas ziemeļos norisinājās ,,Dievu karu,, cīņas. Taisnība vai nē, bet var droši apgalvot, ka Septiņu nāvju ielejas tuvumā cilvēks nav spēris kāju jau gandrīz 100 gadus.
Ja vēlies turpmāk redzēt ar šādu tēmu saistošus rakstus, droši uzraksti to komentārā, vai uzraksti man privāti vēstulē. Ceru ka bija tā laika vērts ko izlasīji, un nebija garlaicīgi. Nu tad līdz nākamajai reizei!
Tev patiks šie raksti
