Atceraties seno inku pareģojumu? Deviņas atklāsmes, kas virzīs trešā gadu tūkstoša evolūciju? Lūk, nākošās trīs. Trīs vēl jāpagaida.
Seno Inku pareģojums #210
96
3
Ceturtā atklāsme - visu cilvēku konfliktu slēptais iemesls ir cīņa par enerģiju. Cilvēki to neapzinās. Tie sajūt savas vājās vietas un ievēro, ka tad, kad tie pakļauj sev otru cilvēku, vājums izzūd un viņi jūtas krietni labāk. Mēs nesaprotam, ka šis spēku pieplūdums notiek uz sveša rēķina. Mēs nolaupām svešu enerģiju. Daudzi cilvēki visu savu dzīvi velta savu tuvāko enerģijas medībām. Tomēr mums jāapzinās, ka atņemot cilvēkam enerģiju, mēs darām viņam ļaunu. Cilvēku sabiedrība ir arēna, kur noris cīņa par enerģiju un, līdz ar to, cīņa par varu, cilvēki, paši to neapzinoties, gadsimtiem ilgi metas cīņā par vienīgo viņiem pieejamo enerģijas daļu - to, kas pāriet no viena cilvēka pie otra. Tas un nekas cits ir visu cilvēku konfliktu cēlonis, sākot no sīkiem ģimenes strīdiem un sadursmēm darba vietā, un beidzot ar asiņainiem kariem. Jebkurš konflikts rodas no tā, ka cilvēks izjūt vājumu un nedrošību,un tikai uzlādēšanās ar svešu enerģiju viņam dod iespēju justies labāk. Taču, tiklīdz cilvēki to apzināsies, viņi varēs būt pārāki par šo cīņu. Mēs beigsim iesaistīties cīņā par svešu enerģiju, tāpēc, ka mums pavērsies ceļš uz neierobežotiem enerģijas krājumiem. Un tā ir Piektā atklāsme.
Piektā atklāsme runā par enerģiju, ko varam atrast visur sev apkārt. Enerģija tiek uzņemta, pirmkārt, ar ēdienu. Taču, lai uzņemtu enerģiju, šis ēdiens ir jāciena, jaizbauda tā garša, šim mērķim tad arī kalpo pirms ēšanas teiktā lūgšana. Ja mēs nevis vienkārši pateicamies par mums dāvāto ēdienu, bet gan padarām svētu pašu ēšanas procesu, mūsu ķermeni piepilda enerģija. Bet tas ir tikai pirmais solis, enerģiju var uzņemt arī citādi. Viss, kas mums ir apkārt, ir enerģijas piepildīts, tikai katrs savā veidā, tāpēc vienā vietā var uzlādēties labāk, nekā tas ir iespējams citā vietā. Viss ir atkarīgs no tā, cik mēs esam radniecīgi šai vietai. Kad mēs apbrīnojam kaut kā skaistumu un neatkārtojamību, mēs gūstam enerģiju, bet, kad mūsu izjūtas pastiprinās un pieaug, kļūstot par patiesu mīlestību, mēs, ja to vēlamies, varam enerģiju atgriezt. Tajā brīdī paplašinās mūsu enerģijas lauks un savienojas ar mīlestības objekta lauku. Tad notiek tā saucamā mistiskā pieredze, kad cilvēka un objekta lauki apvienojas un objekts kļūst par cilvēka ķermeni. Mēs esam gulējuši zālē un skatījušies spožajās nakts zvaigznēs, līdz mums liekas, ka zvaigznes ir ne tikai augšā, virs mums, bet arī apakšā, un mēs peldam visumā kā kosmisks ķermenis, kuru pievelk tikai vairs saules gravitācija. Tas nav ilglaicīgs stāvoklis, tā vienkārši ir kā atklāsme, ka mēs esam vienoti, ka mūs vieno viens zemes enerģētiskais lauks, un tad darīt kādam pāri kļūst neiespējami, jo tad rodas sajūta, ka dari pāri pats sev. Mistiskā atklāsme ļauj saprast, cik milzīgi enerģijas krājumi var būt pieejami cilvēkiem, ja vien viņi to vēlas. Taču šis pārdzīvojums nekad nav ilgstošs. Līdzko mēs nonākam saskarē ar kādu, kurš ir parastā apziņas stāvoklī, līdzko mēs atgriežamies pasaulē, kur vēl arvien notiek konflikti un sadursmes, mēs uzreiz atgriežamies agrākajā stāvoklī. Taču, ja šis līmenis ir vienreiz ir sasniegts, tad cilvēkam vairs nesagādā grūtības šai stāvoklī atgriezties, jo viņš jau ir pārgājis jaunā svārstību līmenī, jaunā enerģijas frekvencē. Lietas būtība ir tāda: mēs uzņemam enerģiju, augam, atkal uzņemam enerģiju un atkal augam. Tādā veidā, pārejot pie aizvien augstākiem svārstību līmeņiem, mēs, cilvēki, turpinām pasaules evolūciju. Šis process ir turpinājies visā cilvēces pastāvēšanas gaitā, tikai mēs to neapzinājāmies.Taču šis evolūcijas posms ir savādāks. Šajā posmā mums jāpiedalās ar pilnu apziņu. Pirms mēs varēsim pāriet jaunajā enerģētiskajā līmenī, ne uz īsu laiku, bet pastāvīgi paliekot tajā, mums nāksies pārvarēt ne vienu vien šķērsli. Mēs nevarēsim pastāvīgi papildināt enerģiju no cita avota tikmēr, kamēr neatbrīvosimies no paraduma pakļaut sev citus cilvēkus tā, kā esam pieraduši to darīt. Līdzko mēs atsāksim šo individuālo cīņu par varu, mēs nekavējoties atslēgsimies no šī alternatīvā enerģijas avota. Mums jāsāk analizēt veids, kādā mēs esam raduši rīkoties, lai gūtu enerģiju no citiem cilvēkiem, lai varētu no tā izvairīties, un tas jādara apzināti.Tāpēc mums jāatgriežas bērnībā un jāatceras, kā mēs rīkojāmies, lai pievērstu sev uzmanību un uzlādētu enerģiju, jo mēs rīkojamies saskaņā ar šo scenāriju atkal un atkal. Par to runā Sestā atklāsme.
Sestā atklāsme saka, ka nekāds progress nav iespējams, pirms mēs nebūsim pilnībā noskaidrojuši mūsu personiskos paņēmienus, ar kādiem mēs gūstam svešu enerģiju. Šis process ir pilnībā jāizprot, lai neitralizētu scenāriju. Jāatsauc atmiņā sava pagātne, līdz pat agrai bērnībai, un jāsaprot, kā tieši ir veidojušies mūsu paradumi. Kad mēs noskaidrosim šo paradumu cēloni, sapratīsim, kā ir veidojies mūsu scenārijs, mēs vairs nevarēsim neapzināti rīkoties saskaņā ar šo scenāriju.
Mūsu tuvinieki, kad mēs bijām bērni, centās iegūt mūsu enerģiju (mūs pakļaut, padarīt paklausīgus), vadoties pēc sava scenārija, un mūsu scenārijs veidojās kā atbilde uz viņu rīcību. Mums bija vajadzīga stratēģija, lai atgūtu mums atņemto enerģiju. Pamatā var izšķirt četrus scenāriju veidus: „iebiedētājs”, „izmeklētājs”, „noslēgtais tips” un „nabadziņš”. Man personiski liekas, ka ir vēl arī „apsūdzētājs”. Daži cilvēki, vadoties pēc apstākļiem, mēģina izmantot vairākus scenārijus, taču vairumam no mums ir viens scenārijs, ko mēs izspēlējam atkal un atkal, no reizes uz reizi. Vecāki, kuri ir agresīvi „ iebiedētāji ’’, rada nākošos „ iebiedētājus’’vai „ nabadziņus”, „izmeklētāji” rada „noslēgtos tipus”, „noslēgtā tipa” vecāki rada „izmeklētājus” vai „iebiedētājus”, „nabadziņi” rada „iebiedētājus” un „noslēgtos tipus” utt..Taču, kad cilvēks paceļas pāri šai lomai, ko neapzināti sācis spēlēt, viņš var atrast augstāku savas dzīves jēgu un patieso, garīgo iemeslu tam, ka viņš ir piedzimis tieši tādā un ne citādā ģimenē. Mums jāaizdomājas par mūsu ģimenes augstāko patiesību, jo bez cīniņiem par enerģiju tajā taču bija arī kas cits, labs un skaists. Kad mēs apgūstam šo patiesību, mūsu dzīvi piepilda enerģija, jo tagad mēs zinām, kas mēs esam, pa kādu ceļu ejam un kāda ir mūsu misija. Ir jāsāk ar jautājumu: kāpēc es piedzimu tieši šajā ģimenē, tieši šiem vecākiem? Kāpēc es parādījos pasaulē? Jāatsauc atmiņā, kādi bija tēva un mātes pasaules uzskati, garīgās vērtības, un, atmetot pretrunas, jāsāk domāt, kā tās var sintezēt, apvienot. Piemēram, ja tēvs uzskata, ka dzīve ir domāta priekiem un baudām, bet māte, ka ir jākalpo saviem tuvākajiem un jāievēro Bībeles baušļi, tad bērna uzdevums ir atrast ceļu, kas apvienotu šīs atšķirīgās ticības, paceļot tās augstākā līmenī. Ja no mātes ir mantota pārliecība, ka dzīves jēga ir meklējama garīgumā, bet tēva pārliecība bijusi, ka dzīve ir pašizpausme, prieks un piedzīvojums, tad bērna misija, iespējams, ir rast prieku, piedzīvojumu un pašizpausmi garīgumā un sevis pilnveidošanā, kā arī sniedzot šo pieredzi citiem.
Ja tiek sasniegts šis līmenis, ja cilvēks ir sapratis, kāda ir viņa dzīves jēga, viņš šīs zināšanas vairs nevar zaudēt. Ja cilvēks mēģinās virzīt savu dzīvi citā virzienā, viņu nomāks zaudējuma un dzīves nepilnības sajūta. Viņš būs zaudējis pašu galveno.
Tev patiks šie raksti
