Pēc lielas pauzes klāt ir ceturtā daļa!Ceru ka patiks!
Reiz vēlā tumsiņā kāda meitene steidzās mājās uz vakarin''am.Viņa izvēlējās īsāko ceļu,cauri kapsētai.Bet,ak vai,viņa jutās tik baisi.Ieraudzījusi sev priekšā citu meiteni,viņa stedzās to panākt.
-Vai tev nau iebildumu,ja iešu kopā ar tevi?-viņa jautāja.-Man ir bail vienai iet tumsā cauri kapiem.
-Es tevi saprotu,-otra meitene atteica.-Es jutu tieši to pašu,kad vēl biju dzīva.
Džims Brends gulēja uz miršanas gultas.Viņa sieva,atstājusi vīru kopējas aprūpē,uz brīdi iegāja blakusistabā atpūsties.Viņa apsēdās tumšajā telpā un raudzījās naktī.Piepeši misis Brenda ieraudzīja it kā mašīnas priekšējo lukturu gaismas,kas strauji tuvojās mājai pa piebraucamo ceļu.
-Ak,nē,-viņa nopūtās.-Es nevēlos nekādus cieminūs,tikai ne šobrīd.
Bet tā nebija mašīna,kas atved ciemiņus.Piebrauca vecs katafalks,gar kura malām karājās kāds ducis mazu vīriņu.Tā vismaz izskatījās.
Katafalks,griezīgi nokaucot bremzēm,apstājās.Vīriņi nolēca zemē un skatījās uz misis Brendu.Viņu redzokļos zalgoja blāva,dzeltenīga gaisma,un tie izskatījās gluži kā kakū acis.Sieviete ar šausmām noraudzījās,kā mazie vīreļi saskrien mājā.
Pēc mirkļa viņi izsteidzās ārā un ielika kautko smagu katafalkā un aizbrauca.
Šajā brīdī istabā ienāca kopēja,lai pateiktu,ka Džims Brends ir aizgājis aizsaulē.
