Divas dienas vēlāk pētāmais objekts sāka raudāt. Viņš paziņoja, ka dzird savas bijušās sievas balsi un pat spēja viņai atbildēt. Zinātnieki bija pārsteigti, tomēr viņi bija skeptiski līdz brīdim, kad vīrietis sāka saukt pētnieku mirušo radinieku vārdus. Pētāmais objekts sāka stāstīt informāciju par katru no zinātniekiem, ko varēja zināt vien viņu mirušie vecāki vai radinieki. Šai brīdi, liela daļa zinātnieku atteicās turpināt eksperimentu.
Viņš jau nedēļu sarunājās ar mirušajiem, un zinātnieki pamanīja, ka pētāmais objekts izskatījās noguris un aizkaitināts. Viņš atbildēja, ka katru mirkli simtiem balsu vienlaikus runā ar viņu un negrib dodies prom. Pētāmais ik pēc brīža skrēja pret sienu, cerēdams sajust sāpes. Viņš sāka lūgties, lai zinātnieki ievada viņam miega zāles. Viņš vienkārši vēlējās izbēgt no šī visas. Un tas arī kādu brīdi darbojās, taču jau pēc trešās dienas pētāmo mocīja neizturami murgi. Tagad arī miegā viņš varēja dzirdēt mirušo balsis.
Pēc dienas pētāmais objekts sāka kliegt un centās izskrāpēt sev acis, lai cerēdams sajust vismaz kaut ko fizikālajā pasaulē. Viņa kliedza, ka mirušo balsis kļuva apdullinošas un naidīgas, ka tās sāka stāstīt par elli un pasaules galu. Vienā mirklī viņš sāka kliegt: „Paradīzes nav, piedošanas nav!” Kliedziens turpinājās 5 stundas. Vēlāk viņš lūdzās, viņš lūdza zinātniekus viņu nogalināt, taču tie atteicās. Viņi uzskatīja, ka objekts ir tuvu Dievam un drīz tas sāks sarunu ar to.
