kopš bērnības atceros 2 murgus, vienu no 4 gadu vecuma (tieši tā) un otru no pamatskolas laikiem. murgi īsi, bet ar tik spilgtām izjūtām, ka pat šodien mazliet atceros tās bailes un pārējās tur piederošās sajūtas.
mani sapņi vienmēr ir tik sarežģīti un ar baigo akšon un darbības vietu maiņu, spraigi notikumi, pazīstami civēki un vietas dīvainās kombinācijās utt, ka pat atcerēties negribās. brīžiem pamostos kā nogurusi no tiem notikumiem, gribās aizmigt vēlreiz un sapņot par kādiem enģelīšiem, lai atpūstos.. vienu brīdi vidusskolas laikā, kad biju nogurusi - pamodos un neatcerējos neko no tā, ko redzēju - biju miega badā. tad sūdzējos, pietrūka krāsaino sapņu, bet nu ir laiks pagulēt ilgāk.. redzu sapņus. un.. apnikuši jau. kā īstai latvietei - nekad nav labi ;D gribu zelta vidusceļu - jaukus sapņus. kodēju sevi pirms miega ;D bet vēl bez īpašiem panākumiem.. ;D :))