„Viens no maniem labākajiem draugiem nolēma tai namiņā palikt pa nakti...” teica Edgars skatoties tālumā „Es atteicos doties uz to stulbo būdu, jo zināju, ka tas nebeigsies labi. Es ilgi centos viņu atrunāt un teicu, ka šīs derības bija muļķīgas, bet viņš manī neklausījās, jo bija pārāk pārņemts ar domu, ka neiešanas gadījumā visi viņu sauks par zaķpastalu. ”
Stāstot šo stāstu, Edgara acīs bija manāmas asaras: „Tā arī bija pēdējā reize, kad kaut ko no viņa dzirdēju. Es zvanīju viņa vecākiem katru dienu, bet viņi neko par viņu nezināja. Mēs pat sazinājāmies ar Degpunktu un izlīmējām plakātus pa visu apkārtni. Līdz beidzot es sadūšojos sazvanīt polciju un izstāstit viņiem par būdiņu.”
Edgars sažņaudza savu dūri un turpināja stāstīt: „Mēs ar policiju atradām viņa līķi tās mājas pagrabā. Līķa acis bija izgrieztas ar trulu asmeni, viņa deguns nogriezts, un viņa lūpas... Arī tās bija nogrieztas. Viņš tika atrasts pilnīgi izģērbts, ar pilnīgi atvērtu krūšu kurvi. Visi iekšējie orgāni bija izņemti un izmētāti pa visu pagrabu. Daži no tiem bija kožļāti. Kalngals šām šausmām bija, kad pat viņa ģenitālijas bija nogrieztas un tās tā arī netika atrastas. Un vai zini, kas bija visšausmīgākais? Policija pēc sekcijas secināja, ka viņš visu šo izdarību laikā bija dzīvs.”
Edgars saviebās, kad atcerējās šausminošo skatu no tā pagraba: „Viņi tā arī neaklāja, kas to bija izdarījis. Viņi neatrada nedz DNS, lai kādu apsūdzētu, nedz slepkavības ieročus, neko...”
Edgars sažņaudza savas dūres vēl jo ciešāk, kamēr vecā kundzīte, mierinot viņu, uzlika savu roku uz viņa pleca. To darot viņa paskatījās uz mani un teica: „Cilvēki jau gadiem pazūd no tās vietas. Godīgi sakot, man šķiet viņi jau gadu simtiem no turienes pazūd, bet vienmēr visi stāsti ir līdzīgi kā šis. Man ir vienalga, kas Tu esi, bet neviens nav pelnījis tādu likteni. To vietu sen jau vajadzēja nodedzināt līdz ar zemi.”
Sirmais kungs piegāja pie savas kundzes sāniem un skatījās uz mani ar visrūgtāko skatienu, kādu jebkad biju redzējis: „Ja Tavs stāsts ir patiess, tad uzskati sevi par vislaimīgāko cilvēku, kas staigājis uz zemes virsas. Visa mana mūža garumā Tu esi vienīgais, kurš no tās nolādētās būdas ir iznācis ārā dzīvs.” Kundzīte pierāvās tuvāk savam vīram, kamēr viņš teica šos vārdus.