Paldies par atsaucību visiem pirmajā daļā! Kā jau solīts - otrā daļa! Šis stāsts kopā sastāvēs no trīs daļām.
Lai šis šausmu stāsts radītu jēgu, ir nepieciešams izlasīt arī pirmo daļu.
To vari izdarīt spiežot šeit
Šalle (šausmu stāsts) otrā daļa8
190
0
Manu ķermeni pārņēma trīsas, dzirdot kā skrāpēšanas skaņas turpinājās aiz aizvērtajām druvīm. Es centos sevi mierināt, domājot, ka šīs skaņas izdod žurka vai kāds cits dzīvnieks. Klusītēm es pagriezos uz muguras. Es nedaudz pavilku šalli nost no acīm, lai varētu redzēt, kas notiek tumsā. Par laimi manas acis vēl aizvien bija pieradušas pie tumsas. Es skatījos uz durvīm, no kurām nāca skrāpēšanas skaņa, cerībā rast atbildi kas ir tās izraisītājs.
Skrāpēsana turpināja palikt aizvien skaļāka un skaļāka līdz pēkšņi tā apklusa pa visam un māju pārņēma kapa klusums. Skaņas neesamība istabā man atgādināja to brīdi šausmu filmās, kad kāds negaidīti Tev uzbrūk no nekurienes. Taču nekas tāds nenotika, un turpināja valdīt klusums. Kad es jau sāku nomierināties, aiztaisīto druvju rokturis sāka čīkstēt un lēnām pagriezās.
Mana sirds sāka sisties kā negudra, kad redzēju to notiekam, un katra mana ķermeņa šūna gribēja rauties ārā no gultas un skriet ārā pa durvīm pirms tas, kas atradās aiz durvīm, paspēja no tām iznākt. Taču es turpināju gulēt pilnīgi nekustīgs pa spīti manam adrenalīna kokteilim. Manas acis plati iepletās, kad skapja durvis nedaudz atvērās, un no tā izkarājās kaut kas līdzīgs sapuvušai galvai, kas bija pievienta nedabīgi garam kaklam, un tā ķermenis bija izkāmējis tik ļoti, ka varēja sasktīt katru kauliņu. Šis radījums līda no skapja laukā uz visām četrām ekstremitātēm, lēni tuvojoties gultai, kurā gulēju es. Nekad dzīvē nebiju tik ļoti pārbijies, kā tad, kad šis briesmonis piecēlās uz pakaļkājām visā garumā un gandrīz aizsniedza būdiņas griestus ar savu galvu. Tā skaties bija vērsts manā virzienā.
Radījums turpināja stāvēt nekustīgs un pētīt mani, kamēr es gulēju viņa acu priekša pilnīgās šausmās. Ieskatoties viņā uzmanīgāk, es pamanīju, ka briesmonim nebija acu viņa acu dobumos, kas lika noprast, ka tas nav spējīgs mani saskatīt. Tiklīdz doma, ka radījums nav spējīgs mani redzēt, nedaudz nomierināja mani, tas atvēra muti un sāka runāt.
„Dīvaini...” radījums maigi iečukstējās, turpinot mani vērot..
„Viņam nav no manis bail...” briesmonis turpināja aizsmakuša balsī. Tas sāka elsot skaļāk un ar savām ķetnām ieķērās gultas kājgalī. Sajūtot radījuma kaulaino roku pieskaroties maniem kāju pirkstgaliem, es sāku izjust pilnīgu paniku. Vienīgais, kas mani atturēja no pielekšanas kājās un skriešanas prom, bija doma, ka radījums domā, ka esmu beigts vai aizmidzis un tapēc man neuzbruks.
„Kā tas ir iespējams, ka viņam nav baiļu...? Kā viņš var nebaidīties no manis...?” Radījums turpināja izdevst vārdus caur viņa sakostajiem zobiem. Tad negaidīti tas salecās un plati atvēra savu muti. Nezvērs izskatījās nobijies.
„Viņam nav sejas...” Briesmonis noteica un turpināja atkāpties.
„Viņam nav sejas.” tas atkārtoja, bet šoreiz nedaudz skaļāk un draudīgāk.
„Viņam nav sejas!” Nu jau nezvērs kliedza un vēl aizvien turpināja atkāpties tālāk no gultas. Es dzirdēju tā skaļās un ātrās elsas pirms nezvērs nomierinājās un lēnām atgriezās pie gultas kājgaļa.
Reklāma
Lēnām liecoties pāri manam ķermenim, radījums turpināja skatīties uz mani un tad tas sāka elsot tieši sejā. Es varēju saost tā sapuvošo elpu pat caur savu šalli. Smaka bija tik neizturama, ka tā prasīja visu manu gribu, lai nesāktu riebumā rīstīties. Es biju nolēmis nekustēties un neizdevset ne pīkstiena vai darīt jebko citu, kas liktu briesmonim izjaukt viņa ilūziju pa to, ko viņš bija saskatījis manī. Tas turpināja elpot manā sejā. Smaka, ko izdeva viņa mute, bija aprakstāma kā tīra nāve, kas tikai pastiprināja manu apņēmību palikt nekustīgam.
„Dīvaini...” radījums atkal iečukstējās, un pieliecās man tik tuvu, ka skaidri varēju saskatīt un saost viņa pūstošo miesu.
Radījums sāka lēnām sniegties pēc manis, viņā roka lēnām tuvojājās manai sejai. Es sāku domāt, ka tas nu reiz ir mans gals. Labākajā gadījumā nezvērs mani nogalinās šeit uz vietas, bet sliktākajā tas mani ieslēgs kaut kur un spīdzinās gadiem ilgi līdz nonāvēs mani tā pat. Neviens pat nezinās, kas ar mani noticis, kur nu vēl manu stāstu. Es jutu, kā asaras sāka līt no manām acīm, kamēr es atcerējos visus, ko jebkad esmu mīlējis, un kuri tiks no manīm atrauti šajā brīdī.
„Bez sejas, bez sejas, bez sejas.” Radījums maigi skandēja, kamēr viņa kaulainā roka turpināja sniegties pēc manas galvas. Es varēja tā balsī saklausīt ciešanas, kamēr tas turpināja atkal un atkal atkārtot šos vārdus.
Nu jau briesmoņa garā un kaulainā roka bija vairs tikai pāris centimetrus prom no manām acīm, es sagatavoju sevi ļaunākajam, sāku skaitīt pie sevis lūgšanas un atcerēties sev tuvos cilvēkus. Kad likās, ka beigas ir pienākušas, pēkšņi istabu pārņēma skaļš troksnis. Tas nāca no naktsgaldiņa, kas bija blakus gultai un izdveska īsas un pīkstošas skaņas. Šīs skaņas lika briesmoniem kliedzot pielēkt kājās un atkāpties no manis. Troksnim turpinoties, nezvērs šausmās ieskrēja sienā un saļima saķerot savas ausis. Tas centās cik ātri vien varēja līst atpakaļ uz skapja durvīm. Es biju uz mirkli apjucis, līdz atcerējos, ka biju uzlicis modinātāju uz 4.30.
Es pielēcu kājās un paķēru savu telefonu, ieslēdzu tajā gaismu un pavērsu to pret briesmoni. Modinātājs turpināja pīkstēt. Skaļais troksnis lika nezvēram bailēs kliegt vēl skaļāk, kamēr tas turpināja atkāpties vēl ātrāk kā iepriekš. Redzot iespēju, es ieslēdzu kabatas lukturua aplikāciju un vērsu gaismu pret briesmoni, lai dezorientētu to vēl vairāk.
„Bez sejas! Bez sejas! Bez sejas!” tas tik turpināja klaigāt, kamēr turpināja savu atkāpšanos skapja virienā. Es neatlaidīgi turpināju spīdināt gaismu tā tumšajos acu dobumos, un lielākam effektam vēl ieslēdzu skaļu mūziku, lai radītu vēl lielāku haosu. Briesmonis ielīda beidzot atpakaļ savā skapī un es aiz viņa aizcirtu durvis, un sāku pats savu skrējienu uz izeju. Kliedzieni no skapja palika ar vien klusāki, man skrienot.
„Bez sejas! Bez sejas! Bez sejas!” kliedzieni palika ar vien distancētāki. Kad es pieskrēju pie izejas durvīm un centos tās atraut vaļā, es secināju, ka tās ir iestrēgušas un vaļā atvērt nav iespējams. Es pagriezos atpakaļ, lai paskatītos uz skapja durvīm, kur bija iemucis nezvērs, un to rokturis pagriezās...
Otrās daļas beigas. Nākošā pēdējā. To vari lasīt šeit
Tev patiks šie raksti
