Tātad šajā skolā esmu gājusi jau no pirmās klases un esmu dzirdējusi viskautko.
Rīgas Angļū ģimnāzija ir bijusi internātskola, kara laikā slimnīca un vēl bijusi baznīca.
Tātad daži biedējoši stāsti par šo skolu.
Skolai ir tāds kā tornis kas savā laikā ir bijis zvana tornis kad skola vēl bija baznīca, nu tad senos laikos kāda skolniece ir bijusi iemīlējusies savā Latviešu valodas skolotājā, un kad uzzinājusi ka viņam jau ir sievai viņa uzģērbusi baltu kleitu un pakārusies skolas tornī. Tagad vakaros ejot caur skolas teretoriju vēl varot tornī redzēt meiteni iekārušos striķī ar baltu kleitu.
...
Kad es gāju 4. klasē mēs ar klases biedriem izdomājām izsaukt melno dāmu. Skolā ir arī 5. stāvs, bet nosacīti. 5. stāva stūris pie ģeogrāfijas kabineta ir melns un tur var teikt ka reti kāds iet jo tas savā ziņā ir kā strupiks. Nu tad mēs pēc stundām uzgājām aukšā trīcošiem ceļiem sasēdāmies smuki aplītī un izdarijā to saukt rituālu lai melnā dāma parādītos visu izdarijām un gaidijām kādas 3 min. lai redzētu vai kautkas notiks. Tātad klasesbiedrene paskatijās uz vienu no stūriem un tur redzēja kā melnu siluetu un sarkanu seju. Viņa iespiedzās un visi kā pupas fiksi noskrējām lejā uz klases telpu. Tad kad gāja stunda mums virs tāfeles lielā lampa sāka kustēties un virs lampas bija redzēma itkā kā izplūdusi gāze.
...
Ir vēlviens stāsts par skolotāju. Tātad arī senos laikos skolā ir strādājusi viena no daudzajām skolotājām. Viņa bijusi noslēgta sieviete. Viņa ir ijusi ļoti pieķērusies savam vīram un mazajam sunim. Tātad sievietes vīrs ir izgājis karā un vienu nelaimūgu dienu vīrs kritis karojot. Kas sieva to uzzinājusi no bēdām aizgājusi pie skolas lielākā ozola (kurš atrodas skolas teretorijā) un pakārusies un mazais suns stāvējis blakām un arī pēc neilga laika tur nomiris blakus saimniecei. Un tagad veļu laikā tumšos vakaros aizejot pie tā ozola var redzēt skolotājas garu un suņa arī. Pati nēsmu mēģinājusi skatītie lai gan dzīvoju skolai ļoti tuvu.
labs 
