''Raudošā zēna'' lāsts29

Rakstā stāstīts par Rona un Mērijas māju, kuru iznīcināja ugunsgrēks. Liesmas bija sākušās no nepieskatītas pannas un tiklīdz tās nonāca līdz eļļai tā paņema līdzi visu māju. Savādākais bija tas, ka pelnu gruvešos atrada gleznas rāmi ar zīmējumu uz leju. Tam bija vien dažas skrambas. Kā tas varēja palikt neiznīcināts?

Tālāk kļūst vēl labāk ..

Rona brālis bija ugunsdzēsējs un viņš stāstīja, ka ir pieredzējis vēl vairākus ugunsgrēkus, kuros izdzīvojusi glezna un atradusies pelnos ar zīmējumu pret zemi. Vēl viņš saka, ka ugunsdzēsēji savā starpā runā par to, ka glezna ir nolādēta un neviens negrasās tādu iegādāties. Viens no ugunsdzēsējiem, Alans Vilkinsons ir reģistrējis vairāk kā 50 šādus ``Raudošā zēna`` gadījumus.

``The Sun`` raksts izraisīja paniku visā valstī, jo vairāk kā 50 000 kopiju bija  ģimeņu mājās. Daudzi no lasītājiem turpināja apbērt laikrakstu un citas mazākas avīzītes ar saviem stāstiem, kas visi bija identiski - pēc kopijas atnešanas māja nodeg un zīmējums paliek neskarts. Vēl daži piemin, ka pēc izlasīšanas par lāstu centušies gleznu iznīcināt sadedzinot kopā ar dārza atkritumiem, taču glezna guvusi tikai nenozīmīgas skrambas.

Drīz pēc tam, kad ugunsgrēks izpostīja Itāļu restorānu, ``The Sun`` aicināja visus lāstam ticīgos ierasties noteiktā laikā un vietā, lai sarīkotu kopīgu dedzināšanu. Gāja grūti, gleznas dega ar mokām, taču beigās tika iznīcinātas vairāk kā 2000 kopijas.

Drīz parādījās veidi kā `itkā` lāstu var apiet, piemēram, uzdāvinot gleznu citam vai blakus pakarināt zīmējumu ar raudošu meiteni.

Neilgi pēc tam ugunīgā lāsta stāsti apdzisa un pārvērtās par leģendu. Bet paliek aktuāls jautājums ''Ja kopijas tiktiešām ir nolādētas, tad kāds spēks aiz tām stāv?''

Arī aiz pašiem zīmējumiem ir mīti. Viens no tiem vēsta, ka drīz pēc uzgleznošanas bāreņi paši sadeguši ugunsgrēkā.

Vēl viena versija.

Bruno Amadio, zināms arī kā Bragolin, pārvācās uz Spāniju drīz pēc Otrā pasaules kara beigām. Tur viņš sastapa puiku vārdā Don Bonillo - mēmu bāreni, kurš bija redzējis kā nodeg viņa un vecāku māja. Amadio drīz vien adoptēja puiku par spīti tam, ka priesteris bija viņu brīdināja par zēna nestajām nelaimēm. Visur kur viņš atradās sākās neizskaidroti ugunsgrēki. Viņš bija iesaukts par ``sātana bērnu``. Amadio ar sievu atsacījās ticēt kam tādam. Gleznas pārdevās labi un visi dzīvoja zaļi.

Tad kādā dienā Amadio pārradās mājās un ieraudzīja savu gleznošanas studiju un māju vēl gruzdam. Atceroties priestera brīdinājumu viņš nekavējoties vainoja Donu un izmeta viņu no mājas. Par Donu Budillo netika dzirdēts līdz pat 1976. gadam, kad atkal notika kaut kas baismīgs ...

Ārpus Barselonas mašīna ietriecās sienā un nodega līdz kailiem bleķiem. Šoferis bija miris un sadedzis. Identificēt vairs nebija iespējams. Izmeklēšanas laikā tomēr izdevās atrast dažas nesadegušas lietas. Starp tām bija arī vadītāja apliecība. Uz tās bija bildīte un vārds .. Don Budillo.

Stāsta, ka visi Amadio zīmējumi un gleznas ir nolādēti Dona piemiņai.

Par nelaimi, nekad nevar zināt vai leģenda ir patiesa. Bruno Amadio mira 1981. gadā un patiesība devās kapā kopā ar viņu. Protams, arī daudzās no mājām joprojām turpina pie sienas karāties ``Raudošā zēna`` glezna un cilvēki taču bija dzirdējuši par tādu lietu, bet tās labā nedarījuši neko. Varbūt tas atkarīgs no tā kam tici?

Tie, kuri skatījās Ekstrasensu cīņu 15. sezonas pirmo raidījumu arī dzirdēja kādu versiju. Uzgleznotais puika bijis gleznotāja dēlēns un lai izdabūtu no zēna asaras, tēvs vicinājis aizdegtu sērkociņu puikam gar seju. Mazais esot sastindzis šausmās, jo ļoti baidījies no uguns. Varbūt arī tāpēc viņa zīmējums nekad nesadeg?

Ir pieejamas dažādas lāsta iemesla versijas, bet tikai tu vari izvēlēties sev pieņemamāko un saprast vai vēlies ticēt leģendai.