Pūķis ir fantastisks radījums, kas viduslaiku tekstos parasti aprakstīts kā milzīga čūska ar spārniem un asti, divām vai četrām ķepām, asiem nagiem, necaurduramām bruņām un ugunīgu elpu.
Dažādo mitoloģisko dzīvnieku, ko dēvē par pūķiem, izcelsme, visticamāk, ir dažāda — tie paralēli radās dažādās pasaules kultūrās pēc čūsku un, iespējams, arī dinozauru fosīliju parauga. Ķīniešu pūķi parasti tiek uzskatīti par cilvēkiem labvēlīgiem, savukārt eiropiešu pūķi — par ļauniem (tādi tie ir ne tikai Eiropas kultūrās, bet arī persiešu un citās mitoloģijās).
Pūķa rašanās mīti saistīti ar htonisku radījumu mitoloģiju — tas ir dzīvnieks, kurš dzimis no zemes vai dzīvo pazemē. Senajos Vidējos Austrumos pūķi saistīja ar dzīvības ūdeni. Skandināvu mitoloģijā savukārt Midgardas čūska, kas bija apvijusies pasaulei, nodalīja pirmatnējo haosu no apdzīvotās pasaules.
Pūķa latīņu nosaukums draco (ģenitīvā draconis) nozīmē "čūska". Šis vārds saistāms ar indoeiropiešu sakni derk, kas nozīmē "redzēt", kas saistāms ar pūķa acu mirdzumu, nāvējošo skatienu vai aso redzi. Iespējams, tieši tāpēc hellēnisma, itāļu un ģermāņu folklorā pūķis parādās kā dārgumu sargs.
Atklāsmes 12:3 aprakstīts milzīgs, sarkans pūķis ar septiņām galvām un desmit ragiem, un asti, ar kuru tas norauj no debesīm trešdaļu zvaigžņu. Citos tulkojumos gan lietots apzīmējums "zvērs".
Pūķa tēls bieži parādās viduslaiku stāstos, kur tas tēlots kā varoņa vai svētā pretinieks (ko varonis parasti uzveic). Lai arī parasti ar pūķi cīnās vīrieši, pūķus nogalē vai savalda arī sievietes, bieži — kristiešu svētās.
Pūķa kā dārgumu sargātāja motīvs parādās sengrieķu mitoloģijā un seno romiešu leģendās. Ģermāņu folklorā šis ir centrālais motīvs: Fāfnirs, Sigurda nogalinātais pūķis, ir Loki nolaupītā zelta sargs, tāpat arī pūķis, ko nogalina Beovulfs, Sigurda līdzinieks. Fāfnirs par pūķi pārvērties alkatības dēļ.
Pūķu kāvēji pūķu nogalināšanai izmanto dažādas metodes. Ikonogrāfijā parasti attēlots, ka Svētais Juris iedur šķēpu pūķa rīklē; leģendās par Sigurdu, kā arī piktogrammās akmenī un kokā Skandināvijā un Britu salās varonis — dažkārt pēc Odina norādījumiem — pūķa ceļā izrok bedri un no tās iedur pūķim pavēderē zobenu. Citās ģermāņu leģendās pūķis ir neievainojams, izņemot noteiktu vietu uz vēdera: tajā pūķim ar zobenu iecērt Viglafs "Beovulfā". Daudzās senskandināvu sāgās viegli ievainojamā vieta norādīta uz kreisā spārna vai gar mugurkaulu.
Dzīvība no pūķa asinīm
Vissenākie no pūķiem ir jūras pūķi. Daudzu tautu kosmoloģiskajos mītos pirms dzīvības un pasaules rašanās visu klāj pirmatnējais okeāns, kura dzīlēs guļ Pasaules pūķis vai čūska. Pats pasaules pūķis daudzu tautu mitoloģijā simbolizē okeānu un kosmisko haosu – reizē iespēju jaunas pasaules radīšanai un iznīcību. Ne velti kādā babiloniešu ķīļrakstā gads, kurā notikuši grēku plūdi, nosaukts par Rēcošā pūķa gadu. Vienā no senās Babilonas robežakmeņiem attēlotā pasaules struktūra iedalīta sešos līmeņos. Augšpusē atrodas Saule, bet zemākajā – ūdens būtnes. Pasauli ieskauj ūdeņos mītošā čūska. Līdzīgi arī Slāvu ornamentos, kur zīmes tiek attēlotas stingrā secībā – augšpusē – Saules zīme, zem tās – ūdens zīme, bet vēl zemāk zem ūdens – ķirzakveidīgs rāpulis. Arī latviešu mitoloģijā jūrā mīt pasaules čūska. Par to liecina vieni no senākajiem folkloras tekstiem – mītiskās tautadziesmas:
