Skarbi. Ir tāds teiciens "dzīve tev uzliek tieši tik daudz cik tu spēj panest". Bullshit! Tā mēdz pārcensties tā, ka cilvēks vairs nespēj.
Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka pašnāvnieki ir drosmīgi cilvēki un, ka katram ir tiesības izlemt sev padarīt galu - tava dzīve, tava izvēle. Sāpēs jau tiem, kuri paliek nevis aizgājējam.
It sevišķi pusaudžu vecumā psihe ir tik trausla, ka daudzi salūzt pie grūtībām, kuras vēlāk dzivē viņi spētu izturēt. Es arī pacmit gados apsvēru domu par pašnāvību dēļ attiecībām ar māti. Šobrīd varu teikt - paldies veselajam saprātam un izdzīvošanas instiktiem, kas mani atturēja. Izaugot, pieaugot, pašai kļūstot par māti...mēs viena otru atklājām no jauna un nu varu teikt - mums ir lieliskas attiecības, bet tā bija asiņaina cīņa pašai ar sevi un ar sāpēm, ko uzlika dzīve, lai mēs atrastu viena otru. Tātad tā bija lemts, tā bija mana karma, tas bija mans Everests, kuru es pievārēju, lai mainītu sevi un viņu.